Šajos laikos no Dailes teātra skatuves atkal ir jāskan Branda vārdiem – par to ir pārliecināta Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa, kura Viestura Kairiša jaunajā iestudējumā spēlēs Branda lomu. Strādāt ar Ibsena lugas materiālu viņa dēvē par lielu laimi gan profesionāli, gan cilvēciski.

Savulaik Arnolda Liniņa iestudētais "Brands" kļuvis par Dailes teātra leģendu un iekļauts Kultūras kanonā. Tagad jaunā izrāde būs pilnīgi cita lugas versija, bet dažas saiknes ar leģendāro iestudējumu tai tomēr būs.

Pirmizrāde jaunajam iestudējumam būs nākamnedēļ, 27.janvārī.

Pirmizrāde ir jau nākamnedēļ, bet vai jūs atminaties brīdi, kad jūs uzrunāja šai lomai un kāda bija jūsu pirmā reakcija?

Ieva Segliņa: Jā, es ļoti labi atceros to brīdi. Tas notika kopsapulcē. Mēs visi sēdējām Lielajā zālē, un man tiešām par to nebija ne jausmas. Daži kolēģi, izrādās, jau zināja šo faktu, bet neteica man. Jā, un tad Viesturs Kairišs pateica, ka Brandu spēlēs Ieva Segliņa. Es to uztvēru ļoti, ļoti emocionāli. Tāda es esmu, un tas bija milzīgs saviļņojums, satricinājums man.

Ar asariņu acīs?

Ieva Segliņa: Jā, ar asariņu acīs. Ziniet, laikam ļoti labi, ka plānu maiņu dēļ man bija aptuveni gads no tā brīža, kad es uzzināju, ka man šī loma jāspēlē līdz tam brīdim, kad mēs reāli sākām strādāt, jo es spēju pārvarēt šo emocionalitāti, šo darbam traucējošo sajūsmu, un vienkārši spēt jau aukstasinīgāk paskatīties un pieņemt šo izaicinājumu, mesties ar milzu azartu tajā iekšā.

Vai Viesturs Kairišs uzreiz arī pamatoja, kāpēc mūsdienu Brandam ir jābūt sievietei?

Ieva Segliņa: Šāds jautājums, protams, bija visiem. Jā, viņš pamatoja. Kaut gan, es spēlējot, šo faktu nekādā veidā nevaru ņemt vērā, un ne par to ir izrāde. Vispār ne par to.

Bet tā ir sava veida provokācija – paskatīties uz mūsdienu pasauli. Kādā pasaulē mēs dzīvojam tieši šodien? Kāda ir sievietes loma šodien un kāda tā bija tad? Kā tas mainās, cik radikāli tas mainās? Un vai tas ir īstais ceļš? Mēs nezinām. Vai mēs gadījumā neejam pret dabu? Tie ir tikai jautājumi, tās nav atbildes.

Jo man liekas, ka mēs esam tādā pārejas posmā. Ir diezgan lielas kustības, kas visai agresīvi pieprasa šo vienlīdzību un sievietes lomas novērtēšanu. Tas, manuprāt, ir pareizi un svarīgi, jo ja mēs kaut vai mūsdienu kontekstā šobrīd skatāmies, kas notiek Afganistānā, vai ja mēs domājam par pasauli kopumā, ne tikai par mums, tad tā ir ļoti būtiska un svarīga tēma. Ja vienā pasaules malā sievietes arvien vairāk un vairāk tiek novērtētas, tad otrā pasaules malā mēs atgriežamies kaut kādā akmens laikmetā. Tie ir jautājumi, ko ar šo gājienu uzdos arī mūsu izrāde. Bet izrāde vispār nav par to. Te nav svarīgi, vai es esmu sieviete vai vīrietis. Es esmu cilvēks. Brands ir cilvēks, un par to ir izrāde.