Ukrainas tālmācības vidusskolas “Optima” līdzdibinātājs Roberts Vaišļa Kijevā dzīvo jau astoņus gadus. Sākoties karam, viņš bija viens no Latvijas valsts piederīgajiem, kas izvēlējās palikt tur un vairakkārt par apstākļiem Ukrainas galvaspilsētā ziņojis arī Latvijas Radio. Šajās nedēļās viņš bija ieradies Latvijā un paviesojās arī radio. Par ikdienu Kijivā, Ukrainas bērnu izglītības nākotni, par 9. maiju un sabiedrību Latvijā saruna ar Robertu Vaišļu.

Sintija Ambote: Kopš kara Ukrainā sākuma mēs ar jums vairāk kārt esam sazvanījušies un runājuši par notiekošo tur, jo jūs izvēlējāties neevakuēties un turpinājāt darbu izglītības jomā Kijevā. Atgādiniet klausītājiem mazliet par sevi – cik ilgi dzīvojāt Ukrainā, ar ko jūs nodarbojāties pirms kara?

Roberts Vaišļa: Ukrainā es ierados 2015. gadā, kas bija interesants laiks, jo tieši tad pilsētā tika vāktas nost barikādes un es to visu redzēju, kā tās novāca, kā atjaunoja pilsētu un laukumu, kā valsts atgriežas parastajās sliedēs. Es tur ierados, jo Ukrainā tika uzsākts izglītības projekts, tieši tālmācības izglītība, kā paralēla un akreditēta izglītības forma, kas patiesībā iepriekš Ukrainā nebija. Process bija ļoti interesants un grūts. Protams, process valsts iestādēs ir ļoti lēns un smagnējs, bet kas mani pārsteidza, ka sabiedrība bija ļoti atvērta kaut kam jaunam un nepierastam un, patiesībā, ne tikai šajā jomā, bet visās jomās. Tas bija līdzīgi, kā Latvija pēc Atmodas laika, kad parādījās daudz jaunas iestāžu darbības formas, uzņēmējdarbība, kultūras pasākumi un sabiedrība bija ļoti atvērta visam jaunajam un tas pats šajā laikā notika Ukrainā. Valsts strauji attīstījās.

Vai ikdienā varēja kaut kā Ukrainas sabiedrībā sajust to, ka tās pašas valsts Austrumos notiek militāra darbība?

Sākumā tas bija jūtams ļoti stipri, jo tā bija paralēla dzīve, kas skāra vairāk vai mazāk visus. Bija piemiņas pasākumi, atceres un cīnītājiem kādas īpašas priekšrocības, bet tad bija viens mirklis, kad tas viss kļuva ierasts, jo valsts ir liela. Kā mani paziņas man reizēm prasīja, kāpēc tu esi Ukrainā, tur taču šauj, bet Ukraina ir ļoti liela, ja šauj vienā galā, tad otrā to nedzird un tā kļuva par statistiku. Un no vienas puses, bija pozitīvs moments, ka sabiedrība ļoti pierada pie tā, ka visu laiku ir kaut kāda karadarbība un nesākās panika, haoss vai kaut kāds izmisums, jo tas viss paralēli notika, bet, no otras puses, tas, ka šī iesaldētā konflikta forma ir un šis karš notiek, tas iemidzina modrību. Un arī līdz pēdējai dienai sabiedrība īsti neticēja, ka sāksies karš visā valstī. Un šobrīd, lai arī neaicina un nerekomendē vēl atgriezties atbrīvotajās vietās un arī Kijivā, tur divas trešdaļas iedzīvotāju ir atgriezušās jau tagad, kas atkal izraisa sastrēgumus un šobrīd milzīga problēma ar degvielu. Es jau pat tagad sāku satraukties, jo rīt atgriezīšos tur…. ļoti, ļoti sarežģīti.

Kas šobrīd ir tie galvenie indikatori, kas liecina par karu tieši galvaspilsētas ikdienā?

Kara trešajā dienā jau bija sajūta, ka karš ilgst bez maz vai gadu. Tā bija absolūti cita dzīve, jo slēgts ir viss. Parki, izklaides vietas, ceļi – tas viss kļuva nepieejams. Primārais kļūst pārtikas iegāde, komunikācija un, protams, jaunumi, jaunumi, jaunumi…. Kaut kur redzams vai dzirdams kāds uzlidojums, kaut kāda kara darbība vai cīņas troksnis, tad uzreiz ziņās mēģina saprast, kas tur tieši notiek. Un arī mans rajons kļuva praktiski tukšs, visi bija izbraukuši. Palika apmēram 1 no 100 cilvēkiem un tie palikušie sāka pašorganizēties. Izveidojās teritoriālās aizsardzības vienības un atbildīgie par atsevišķām mājām vai kāpņu telpām. Kaut kur otrajā nedēļā bija izstrādājusies tāda vairāku līmeņu informācijas plūsma "Telegram" vai "Vaiber" kanālos no valdības, pašvaldības, mikrorajona un pašas mājas informācija par to, kurā kāpņutelpā kas veicis apgaitu un vai nav uzlauzti dzīvokļi, tāpat pārbauda jumtus, vai nav kāds staigājis, vai kādā dzīvoklī nav dzirdami, kādi atstāti dzīvnieki vai cilvēku palīgā saucieni. Tātad cilvēki prot organizēties ārkārtas situācijās, un tas ir ļoti pozitīvi un izsauc uzticību pašai sabiedrībai.