Gan sekmēti, gan bremzēti, gan dažādu pretrunīgu viedokļu pavadīti, Latvijā tomēr šogad notika XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Visbiežāk tos dēvēja par e-dziesmu svētkiem, kas gan nav īsti precīzi, jo lielākā daļa norišu tomēr notika klātienē, tikai pilnīgi citā formātā nekā ierasts.

Citādie vai tuvplāna svētki – tā tos dēvē Inga Krišāne no svētku rīkotāju komandas. Tieši viņas koncepcija vēl pirms pandēmijas uzvarēja konkursā par Skolēnu svētku māksliniecisko risinājumu, bet šogad to ļoti ātri un radoši nācās pielāgot pandēmijas situācijai. Tradicionālais svētku gājiens Rīgā tādējādi pārtapa par dziesmu un deju ceļu "Saulesvija", kas šovasar izvijās cauri visām 42 Latvijas pašvaldībām. Inga Krišāne bija "Saulesvijas" autore un režisore.

"Šie ir 800 grami, kuros ir apkopoti visi XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Visas norises, process," Inga Krišāne uz studiju paņēmusi līdzi gada nogalē izdoto grāmatu, kas atspoguļo šī gada svētkus. Aprakstus un vizuālos materiālus papildina arī karte, kas uzskatāmi atspoguļo viņas veidoto dziesmu un deju ceļu "Saulesvija".

Inga Krišāne: "Lūk, šis arī ir viss ceļš, kuram mēs izbraucām cauri. Sākums ir Kuldīgā un noslēgums ir Rīgā. Un tā nu ar svētku auto, ar saules ripām uz svētku auto, brīžiem tās noņemot nost un ripinot, izripojām arī cauri visai Latvijai. Ja gājiens kādreiz vienoja visus Rīgā, tad šoreiz otrādāk, lūk, šis ceļš vienoja visus Latvijā.

Tas bija interesants laiks šī vasara, kad arī pašvaldību administratīvās teritorijas mainījās. Nu gluži kā "mērnieku laiki", kad viss mainās un pa vidu tam visam ir bērni, kuriem mēs bijām apsolījuši svētkus, un svētki bija.

Tā ļoti, ļoti spilgti atmiņā ir "Saulesvijas" pirmā diena Kuldīgā, 12.jūlijā. Bija agrs rīts, spīdēja saule, vēl pati norise nebija sākusies, mēs bijām pie Ventas rumbas un gaidījām tiešraidi televīzijā. Tā bija tāda neaprakstāma sajūta, izejot cauri visiem tiem notikumiem, pārbaudījumiem, nu, ka mēs salauzām to ledu, kas bija pārklājies mums, šis neticības ledus, un tad bija tāda gandarījuma sajūta, ka notiek."

Tagad jau atskatoties, Inga Krišāne to raksturo kā pieredzes bagāžu dažādās temperatūrās – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Ziemā un pavasarī gluži tāpat kā dabā arī sabiedrībā bija sastingums un ledus attiecībā uz svētku rīkošanu – līdz tuvāk pavasarim ledus sāka kust un vasara bija jau pavisam karsta: