Krievijas iebrukums Ukrainā aktualizējis jaunu profesiju – kara reportieris. Latvijas medijos frontes jaunumus un iedzīvotāju noskaņojumu arī klātienes reportāžās fiksē vairākas dāmas. Ieva Vārna no TV3, Ina Strazdiņa no Latvijas Televīzijas un Indra Sprance no Latvijas Radio. Šonedēļ viņas savos medijos ziņo no Ukrainas.

Indru Spranci darbadienas pēcpusdienā sazvanu īres dzīvoklī Kijivas centra tuvumā. Latvijas Radio korespondente Ukrainā – iepriekš Indra vairāk nekā 10 gadus bija pētnieciskā žurnāliste, šķetināja korupcijas shēmas, pēdējā laikā to darīja raidījumā „Atvērtie faili”.

Indra Sprance: "Ja man kāds pirms pāris gadiem teiktu – tu būsi žurnāliste kara plosītā valstī, es teiktu – tas cilvēks mani nepazīst, jo tas absolūti nebija mans virziens."

Viņa nezināja, kas ir kara žurnālistika, nebija trenēta šādiem apstākļiem. Taču pienāca 2022.gada 24.februāris. Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā rezonēja ar viņas saasināto taisnīguma izjūtu.

Indra Sprance: "Mums redakcijā bija sapulce, un es teicu, ka kādam ir jābrauc uz turieni, jāstāsta par to. Kolēģis, kas bija izgājis apmācības, nebija gatavs braukt, un neviens cits arī nebija gatavs. Tad es teicu – jā, es braukšu."

Pirmoreiz Indra ieradās Ukrainā trīs dienas pēc kara sākuma – kopā ar pieredzējušo karsto punktu žurnālistu Ati Klimoviču. Pretim plūda bēgļu straumes – izmisušas sievietes ar bērniem, un vīrieši, kas atvadījās no savām ģimenēm, iespējams, arī uz mūžu.

Lai gan 21.gadsimtam tik brutālajā karā tiek iesaukti vīrieši, gan frontē, gan arī žurnālistu rindās patiešām netrūkst sieviešu. Regulāri uz Ukrainu dodas arī Ieva Vārna no TV3 un Ina Strazdiņa no Latvijas Televīzijas. Viņu misijas gan ir īsākas kā Indrai, taču, iespējams, intensīvākas.

--

Ieva Vārna, kas žurnālistikā ienākusi 2011.gadā kā LNT rīta ziņu ārvalstu notikumu redaktore, pārī ar operatoru Sergeju Medvedevu uz Ukrainu braukusi jau pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma. Viņa, atnākusi ciemos uz Latvijas Radio, stāsta, ka par ārpolitiku interesējusies jau kopš skolas laikiem, patlaban politikas zinātni, starptautiskās attiecības un diplomātiju studē RSU doktorantūrā, kara dēļ gan paņēmusi akadēmisko pauzi.

Ieva Vārna: "Vēl pirms 2022.gada braucu uz Donbasu, kur jau 10 gadus šobrīd notiek karš. Esmu bijusi tuvu karam, bet to, kāds karš ir no 24.februāra – tas ir pavisam kas cits. Varu teikt, ka tad es karu neesmu redzējusi."

Trīs dienas pirms Krievijas iebrukuma Ieva atgriezās Latvijā no komandējuma Donbasā. Vietas Donackas un Luhanskas apgabalos, kur viņa strādāja ar operatoru, nu jau ir okupētas. Gaisā virmojusi sajūta – nebūs labi.

--

Braukt uz Ukrainu – tas ir kaut kas tāds, ko tu nedrīksti nedarīt, ja esi ārzemju ziņu redaktors un korespondents. Tas ir pienākums. Neminot dzimumu lomas, tik vienkārši formulē LTV žurnāliste Ina Strazdiņa, kas karstos punktus apmeklēja jau kopš 2004.gada, kad kā Latvijas Radio pārstāve Afganistānā apciemoja karavīrus no Latvijas. Ir bijusi misijās arī Mali, Sīrijā un Kosovā. Uz Ukrainu viņa dodas uz maiņām ar Gintu Amoliņu, strādā tandēmā ar operatoriem, nereti komandā ir arī šoferis. Inai patlaban Ukrainā rit jau 12.vizīte.

Ina Strazdiņa: "Tas, atšķirībā no visiem iepriekšējiem konfliktiem, kuros esmu bijusi, ir tuvāks mums – ģeogrāfiski, mentāli. Es to pat gribētu raksturot kā „fronti tēva pagalmā”. Ukraiņus mēs jūtam kā savējos. Zinām, kas var, nedod Dievs notikt, ja Krievija iebruktu pie mums - tas ir tik tuvu! Protams, arī kā žurnālistam reportāža, darbs uz vietas emocionāli ir vistuvāk – tā ir."

Nav milzīgu kultūras vai reliģijas atšķirību, kā tas ir Austrumu zemēs, Ukrainā tīri praktiski ir viegli strādāt, sarunāt viesnīcas vai īres dzīvokļus, atzīst Ina. Tomēr ir cita milzīga plaisa: šis ir arī pirmais karš, kur žurnālists, kas vienmēr bija aizsargājams, ir kļuvis par mērķi.

Ina Strazdiņa: "Iepriekš, jebkur tu brauktu – uz Sīriju, Afrganistānu vai Irāku – lietot uz bruņuvestēm vai ķiveres uzrakstus „Prese” bija zināms garants, ka tu esi drošākā pozīcijā. Šeit, Ukrainā, tieši otrādi, tas var būt lielāks apdraudējums, jo Krievijas karaspēks mērķē uz žurnālistiem."

Jā, preses uzrakstu žurnālistes no Latvijas lieto tik un tā. Noņem tos tad, kad to rekomendē ukraiņi frontes tuvumā. Ir jāturpina, saka Ina – vienalga, cik liels arī nebūtu nogurums. Un tad atkal ir tik labi atgriezties mājās!