Par bērniem un jauniešiem mēdz teikt – tā ir mūsu nākotne, taču Centrālās statistikas pārvaldes dati par 2022. gadu liecina – 31 000 mūsu nākotnes veidotāju vecumā no 15 līdz 29 gadiem nestrādā, nemācās un arī neapgūst arodu. Tie ir 11,3% no iedzīvotāju kopskaita; biežāk – lauku teritorijās, nevis pilsētās. Kā šie cilvēki dzīvo, vai ar savu dzīvesveidu ir apmierināti un kādas ir jauniešu iespējas savu situāciju mainīt?

Laikā, kad demogrāfiskā situācija Latvijā dabiskā pieauguma ziņā ir tik slikta kā nekad agrāk un darba devēji apsver darbaspēka ievešanu kā risinājumu arvien augošajai darbaroku trūkuma problēmai, valstī ir vairāk nekā 30 tūkstoši jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem, kuri nemācās, nestrādā un arī neapgūst profesiju. Neko nemainot šo cilvēku dzīvē, sabiedrībai jārēķinās, ka tas maksās dārgi, skaidro Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotā projekta "PuMPuRS" vecākā eksperte Kristīne Liepiņa:

Kā katrs no šiem cilvēkiem šādā situācijā nonācis, ir atsevišķs stāsts, taču, jo ilgāk jaunietis nemācās un nestrādā, jo grūtāk atgriezties vai nu skolas solā, vai uzsākt vai turpināt darbu. Tāpēc vislabāk, ja tik tālu nenonāk. Tieši ar to pēdējos piecus gadus nodarbojušies projekta "PuMPuRS" īstenotāji – centušies novērst priekšlaicīgu mācību pārtraukšanu. Tas ir sarežģīts fenomens, saka Kristīne Liepiņa un stāsta, ka iemeslus mācību pārtraukšanai var iedalīt četrās lielās grupās.

To jauniešu vajadzības, kuri no izglītības sistēmas tomēr izkrituši un arī nekur nestrādā, ir daudz lielākas nekā pašreizējās iespējas viņiem palīdzēt. Tā savukārt vērtē jaunatnes attīstības platformas „YouPluss” vadītājs Andris Kāposts. Viņa vadītā organizācija darbojas Kurzemē – pēc Liepājas sociālā dienesta pasūtījuma nodrošina mentorus jauniešiem, kuri ar savu dzīvesveidu nav apmierināti un grib ko mainīt. Programma ir elastīga, pietuvināta katra konkrētā klienta vajadzībām un mērķiem – dažkārt arī tad, ja tā ir pēdējā brīdī radusies vēlme tomēr sekmīgi pabeigt konkrēto mācību gadu.

Pēdējos gados tādu jauniešu skaits, kuri ne strādā, nemācās, ir samazinājies. Agrāk šajā ziņā situācija bijusi vēl bēdīgāka, piemēram, 2011. gadā šis skaitlis bija 80 000; laika gaitā tas pamazām rucis; neliels kāpums bijis vien kovida pandēmijas gados.