Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktieriem un režisoram Alvim Hermanim – septiņi gadi emigrācijā pielāgotās telpās Tabakas fabrikā Rīgā –, bet arhitektei Zaigai Gailei – 10 gadi, slīpējot rekonstrukciju un pārbūvi teātra mājvietā Lāčplēša ielā. Vakar, 28. decembrī, pēc JRT ēku kompleksa nodošanas ekspluatācijā, viņi visi tur satikās.

Lielā zāle. Tā ir sirds Jaunā Rīgas teātra ēkai Lāčplēša ielā, un aktieri to aplūkot dodas kā mūziķi, kuru rokās ielikts jauns instruments. Rīgas Krēslu fabrikas gatavoto, ļoti ērto krēslu atzveltnes gan vēl pārvilktas maisiem, un uz skatuves rosās strādnieki no būvkompāniju “Skonto būve” un “Skonto Construction” apvienības, bet viss beidzot ieguvis aprises – prožektori ir savās vietās, priekšskars paceļas un nolaižas. „Priecājas kā bērni!”, skatoties, kā aktieri dodas uz skatuvi, aizkustināti saka arhitekte Zaiga Gaile, kuras vadībā tapa jaunais teātra veidols.

Arhitekte stāsta – Lielā zāle, kur tagad ir 300 vietas, saglabāta veidolā, ko nepilnos trīs mēnešos radīja arhitekta Krūmiņa vadītā komanda, pēc tam, kad 1931.gada naktī uz 2.oktobri to izpostīja ugunsgrēks.

"Mēs pacēlām griestus un pacēlām krēslu kāpumu. No jebkuras vietas ir ļoti laba redzamība un dzirdamība. Balkonu atbīdījām pa trim metriem atpakaļ. Tas tēls paliek, ienākot liekas, ka tā ir tā pati zāle, bet tikai ērta. Balkonu vispār nevarēja lietot – no pirmajām rindām kaut ko varēja redzēt, un tālāk neko nevarēja."

Modernais sadzīvo ar rūpīgi saglabātām vecajām detaļām, kas atsegušās remonta gaitā, piemēram, uzrakstiem vācu un krievu valodā. Tas ir Zaigas Gailes īpašais rokraksts. Nogurusi, bet arī ļoti lepna un laimīga, viņa ved no telpas uz telpu.

Zaigas Gailes komandas jaunievedums ir stiklotās sienas, kas veco ēku pagalma pusē pielej ar gaismu. Un arī ieeja Jaunajā Rīgas teātrī tagad būs citur.

Aktrise Baiba Broka, ko vēl satiekam ekskursijā pa teātri, savu spilgtāko iespaidu raksturo divos vārdos – lielā skatuve.

"Patiešām man sirds sāk straujāk sisties, kaut kā tā zāle man dod visu to… ļoti daudz tādu fizisku izjūtu. Tur es sajutu to pašu veco Jauno Rīgas Teātri."

Arī Vilis Daudziņš, kurš, asprātīgi ironizēdams par remonta ieilgšanu, pat veidoja humora video par Ritentiņu ģimeni, kas teātri paaudzēm, saka – pirmie iespaidi ir lieliski.

"Pirmie iespaidi ir ļoti labi – skatuve ir tāda kā pirms septiņiem gadiem, tikai labāk. Pati skatuves mute ir elegants art deco portāls, man liekas ļoti šiki. Balkons, kaut ir izmainījis ģeometriju, ir palicis ar apaļajām gaismas būdām abos sānos. Ir tāda sajūta, ka tu atgriezies mājās."

Bet režisors Alvis Hermanis, kas vēl pēc aktieru aiziešanas pārdomās sēž skatītāju rindās pie skatuves, jau kaļ konkrētus plānus.

"Ceram, ka martā publiku aicināsim uz šejieni," bilst Hermanis.

Pirmā izrāde būs "Sapņu tulkotāju sekta", kurā piedalīsies visi trupas aktieri. Tad arī varēšot redzēt, vai atdzīvosies šīs ēkas dvēsele – īpašā, netveramā atmosfēra, ko nevar izdomāt un uzprojektēt.

Būvnieku projektēšanas koordinators Mārtiņš Kaiva, kas kā mazs puika no Brocēniem braucis skatīties izrādi „Mans nabaga Marats”, ar ko spožā Jaunā Rīgas teātra komanda iekaroja atpazīstamību, promejošajiem aktieriem palepojas – viņš jaunās skatuves jau ir iemēģinājis tautas deju soļos, un viss ir kārtībā!

Bet, kamēr vēl nākamā gada sākumā būvnieki pabeigs pēdējos iekšdarbus, strādājot arī brīvdienās, Jaunais Rīgas teātris turpinās izrādes pagaidu mājās – jau redzot gaismu tuneļa galā.