Vakar rubrikā “Mūžīgie bērni” ieskicējām nepietiekamo atbalstu nepilngadīgo bērnu vecākiem. Laika, lai ievilktu elpu un nedaudz atpūstos, nav. Turklāt šim mērķim paredzēto valsts pakalpojumu daudziem atsaka. Latvijā arī tikpat kā nav nekādu pakalpojumu tiem “mūžīgajiem bērniem”, kas sasnieguši 18 gadu vecumu. Stāsta Vita Anstrate.

Agitas Šulcas meitai Evitai pērn septembrī palika 18 gadi. Tātad pilngadība, bet tikai pasē. Evitai ir autiskā spektra traucējumi un biežas agresijas lēkmes, tāpēc vajadzīga nepārtraukta uzraudzība, pieaugušo klātbūtne. Ja vecākiem, kuru bērniem ir samērā viegli traucējumi, liels atspaids ir izglītības sistēma, tad Šulcu ģimenei nebija arī tās. Agresijas lēkmju dēļ meiteni neuzņēma neviens bērnudārzs, arī kāda speciālā skola drīz vien no viņas atteicās, pat Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas bērnu nodaļa pateica – nē. Mēs galā netiksim.

"Ir bijis tā, ka mēs esam teikuši pārējiem bērniem, lai iet prom caur pagrabu un brauc kaut kur projām, jo mums ir kaut kā jātiek ar to situāciju galā. Piemēram, šorīt arī es nevarēju normāli iziet no mājas. Viņa mani nelaida ārā," stāsta Agita Šulca.

Daudzmiljonu vērtais deinstitucionalizācijas projekts viesis cerību, ka pilngadīgām personām ar smagiem traucējumiem valsts varētu nodrošināt zināmā mērā patstāvīgu dzīvi. Citādi ģimenēs, kurās aug šādi bērni, kuri no skolas vecuma ir izauguši, paliek bez nekā. Nav nevienas vietas, kur bērnu aizvest, lai kaut vai apmeklētu ārstu.

"Patiesībā nevis tas īpašais bērns dzīvo krātiņā, bet mēs visa pārējā ģimene dzīvojam krātiņā. Ja tā skatās uz kopējā fona, tad ciešam mēs visi pārējie. Ja nevar viņai nodrošināt būšanu ārpus mājas viņai domātā pakalpojumā, tad mēs tā arī dzīvojam," vērtē Agita Šulca.

Pasaulē zināmākie pakalpojumi tādiem cilvēkiem kā Evita un citiem “mūžīgajiem bērniem” ir divi. Pirmais, ir dienas centrs, kurā vecāki var atstāt savus bērnus un pa dienu doties uz darbu vai atpūsties. Otrs – grupu mājas vai dzīvokļi, kuros šie cilvēki dzīvo, vienlaikus būdami pieskatīti.

Sapnis par šādas aprūpes mājas izveidošanu ir biedrībai “Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”. Biedrība pirms sešiem gadiem Rīgā izveidoja dienas centru – vietu, kur šiem jauniešiem pavadīt savu brīvo laiku lietderīgi, darinot sveces. Nākamais loģiskais solis ir izveidot grupu dzīvokļus, saka Dita Rituma, kuras dēlam Kārlim ir 28 gadi, un viņš veselības problēmu dēļ arvien dzīvo kopā ar vecākiem.

Mums ir klienti, kas uz šo dienas centru ir gaidījuši 15 gadus. Vai man ir jāgaida vēl 30 gadi, lai manam dēlam nebūtu jānonāk “Ezerkrastos”? Nu… Es nezinu. Baidos, ka man tik daudz laika un vēlmes nav.

Dita Rituma kopā ar Ingu Šķesteri, kura arī ir īpašā bērna – 33 gadus vecā Mārtiņa mamma, gatavas grupu namu veidot pašas. Taču tad jāpērk zeme un jābūvē ēka, un tam naudas nav. Tāpēc sāka pārdot klientu radītās sveces, bet tā sakrāt diez vai izdosies. Mammas vērsušās arī pie atbildīgajām amatpersonām, bet saņēmušas atteikumu.