Šonedēļ Rīgā noritēja Ukrainas - Baltijas ekonomikas forums, kurā uzņēmēji, investori, kā arī politikas veidotāji diskutēja par Ukrainas pieredzi, izaicinājumiem un biznesa iespējām kara apstākļos. Rīgā viesojās arī Ukrainas korporatīvās sociālās atbildības padomes “CSR Ukraine” priekšsēdētāja Marina Saprikina, kura kopš augusta ir atgriezusies dzimtenē, lai pieliktu arī savas pūles valsts ekonomikas atjaunošanā, neskatoties uz to, ka karš Ukrainā vēl turpinās.

Par uzņēmējdarbības noturību kara laikā un gūtajām atziņām saruna ar Marinu Saprikinu.

Marina, pastāstiet par sevi, kur bija jūsu mājas pirms kara sākuma Ukrainā, kādu darbu darījāt un kā šis karš izmainīja jūsu ikdienu?

Marina Saprikina: Pirmkārt, man ir prieks būt šeit un būt starp draugiem, jo ceļā uz radio es redzēju vairākus Ukrainas karogus. Paldies par jūsu atbalstu. Es esmu no Austumukrainas un manai ģimenei karš sākās pirms astoņiem gadiem. Man nācās pārvietot savus vecākus no dzimtajām mājām, bet es pati jau ilgāku laiku dzīvoju Kijivas reģionā. Strādāju Ukrainas korporatīvās sociālās atbildības padomē “CSR Ukraine” un patiesībā es biju ļoti laimīga darot šo darbu, popularizējot ilgtspēju uzņēmējdarbības līderu vidū.

Es atceros, ka pērn tieši 24. februārī mēs plānojām rīkot lielu pasākumu, kurā uzņēmēji parakstītu ilgtspējīgas attīstības mērķu memorandu. Cik ironiski!?

Bet tātad mani vecāki jau iepriekš bija pārcelti, un es zaudēju savas dzimtās mājas jau sen. Savukārt vēl īsi pirms pilna mēroga kara sākuma Ukrainā, mums bija sakrāmēts ārkārtas koferis, bet mēs neticējām, ka tas patiešām notiks. Sakoties karam, es vēl 10 dienas dzīvoju Kijivas piepilsētā starp Kijivu un Čerņigivu. Es sapratu, ka tie ir kā vārti uz Kijivu un krievi varētu tur ienākt. Vēlāk tieši 10 kilometrus no manas mājas Ukrainas armijai izdevās apturēt krievu karaspēku, tāpēc es tolaik aizbraucu no Ukrainas uz Austriju. Taču, kad Kijivas apgabalu atbrīvoja no okupantiem, mēs lēmām, ka jāatgriežas un kopš augusta es dzīvoju Kijivā.

Jūs šobrīd esat Rīgā, lai piedalītos Ukrainas - Baltijas ekonomikas forumā un dalītos ar uzņēmēju pieredzi kara apstākļos. Kāda ir kara ietekme uz dažādiem uzņēmējdarbības sektoriem, kadi zaudējumi ir apkopoti šajā jomā?

Marina Saprikina: Patiesībā zaudējumi ir ļoti lieli. Piemēram, 50 miljardi dolāru ir aptuvenie zaudējumi tikai videi vien. Tā ir trešdaļa Ukrainas lauku un mežu, kas ir pilnībā iznīcināti, un trešdaļa Ukrainas zemes šobrīd ir mīnēta, pateicoties Krievijai. Tāpat ir lieli infrastruktūras postījumi, man šķiet, ap 200 miljardu dolāru apmērā, bet tie ir tikai aptuveni aprēķini, jo karš turpinās. Krievijas karaspēks nodedzināja mūsu pilsētas - Mariupoli, Bahmutu un citas. Jā, dzīve Ukrainā ir drastiski mainījusies un arī uzņēmumiem tas ir bijis ļoti grūti. Mēs esam pārdzīvojuši smagāko ziemu mūsu mūža, jo Krievija oktobrī uzbruka mūsu kritiskajai infrastruktūrai. Ziemā bieži stundām nebija elektrības. Un šajos pārrāvumos mums nebija arī apkures, nebija apgaismojuma, nebija ūdens, nebija mobilo sakaru. Tā bija tumsa gan ārēji, gan iekšēji, jo arī psiholoģiski to bija ļoti grūti izturēt. Baltijas valstis, Polija un Eiropas savienība kopumā mums nodrošināja ģeneratorus, bet tas prasīja laiku. Es teiktu, ka ukraiņu uzņēmēji, kas turpināja strādāt, ir ļoti drosmīgi, un uzņēmumi, kuriem bija ģeneratori, viņi atvēra savas durvis jebkuram, kam, piemēram, vajadzēja uzlādēt savu mobilo telefonu.

Ja runājam par šo uzņēmējdarbības noturību vai elastību Ukrainā, kā jūs vērtējat, kurās jomās uzņēmumi tomēr pārtrauca lielākoties darbību un kādi uzņēmumi saglabājuši stabilu darbību kara laikā?

Marina Saprikina: Kad runājam par elastību, tad tā vairāk ir individuāla īpašība. Tas nozīmē, ka ārkārtēji noturīgus uzņēmumus veido ārkārtēji elastīgi cilvēki. Protams, visiem uzņēmumiem karš radīja būtisku negatīvu ietekmi uz cilvēkiem un uz ekonomiku kopumā valstī, jo ekonomikas kritums bija 30%, bet te atkal jāpiebilst, ka arī tas ir labāk, nekā bija prognozēts, pateicoties šiem elastīgajiem uzņēmumiem.

Protams, visvairāk cieta ražošanas uzņēmumi, jo viņiem bija jāpārtrauc darbu. Tāpat okupētajās teritorijās bija ļoti sarežģīti pārcelt ražošanu uz citiem reģioniem. Turpretī IT uzņēmumiem tas ir bijis vienkāršāk, jo tie var darboties attālināti un šai nozarei pagājušais gads bijis pozitīvs viņu ekonomiskajā izaugsmē.

Es domāju, ka ir vairāki iemesli, kāpēc noturīgajiem ukraiņu uzņēmējiem šis ir izdevies. Pirmkārt, tā ir savas darbības dažādošana, proti, uzņēmumi sāka ražot un piedāvāt cita veida produktus un pakalpojumus. Otrkārt, tā ir elastība lēmumu pieņemšanā, tas nozīmē, ka arī lielu uzņēmumu filiāļu vadītāji paši varēja pieņemt kādus jaunus lēmumus, kas ir svarīgi, jo kara laikā visa ierastā birokrātija nedarbojas un lēmumi ir jāpieņem šeit un nekavējoties. Tāpat tā ir tāda kā decentralizācija, jo daudzi uzņēmumu dibinātāji devās pie filiāļu vadības, lai palīdzētu vadīt. Tāpat tā joprojām ir startapu domāšana, lieli uzņēmumi sāka izgudrot jaunas lietas pēc cilvēku pieprasījuma un, ja kaut kas nedarbojās, tad viņi mainīja savu produktu. Piemēram, mums ir liels loģistikas uzņēmums "Nova Pošta", un pēc pilna mēroga kara sākuma viņu piegāžu skaits bija tikai aptuvei 2% no pirmskara līmeņa. Taču pēc visa šī viņi gada beigās atvēra 17 jaunas vietas Polijā. Tāpat ir uzņēmums "Rozjetka", kas ir ukraiņu "Amazon",  un pirms kara "Forbes" lēsa, ka šis uzņēmums ir vienu miljardu vērts, bet pēc kara sākuma šī uzņēmuma īpašnieki saņēma piedāvājumu pirkt to jau par diviem miljardiem dolāru.