Sērijā "Karantīnas dienasgrāmata" tiesību eksperta Edgara Pastara stāsts. Viņš ir viens no tiem, kas atgriežoties no ārzemēm izolējās, lai mazinātu jaunā koronavīrusa izplatības riskus, ja gadījumā viņš ar tādu būtu inficējies. Arī viņš savas pārdomas nedēļas garumā fiksēja audio dienasgrāmatā un izdarīja dažādus secinājumus par sabiedrības reakciju, par atbildību, par darbu attālināti, kā arī dalījās personiskos secinājumos par to, kā izolēšanās ietekmē indivīdu.

Edgars Pastars ir zvērināts advokāts, kas strādā finanšu sektorā un darba jautājumos marta sākumā bija devies uz Nīderlandi. No komandējuma viņš atgriežas 7. martā.

"Atgriežoties Latvijā, man nekādu simptomu nebija un viss bija labi, un arī kopējā panika, ja tā var teikt, nebija tik liela. Tas bija darba brauciens un tā es atgriezos mājās, tajā brīdī nebiju no vīrusa skartās teritorijas un nekādus ierobežojumus pirmās divas dienas sev nenoteicu. Pirmdien arī devos uz darbu," stāsta Edgars Pastars.

Viņš atminas, ka pirmajās dienās pēc atgriešanās parādījušies nelieli saaukstēšanās simptomi – iesnas un mazliet sāpējis kakls, taču ņemot vērā, ka iesnas nav galvenais koronavīrusa simptoms un Nīderlande tobrīd vēl nebija skarto valstu sarakstā, viņš uz darbu devās arī otrdienas rītā. Taču jau ap pusdienas laiku sliktās pašsajūtas dēļ devās mājup.

"Tas jau bija tik sen, un ziņas jau tā ir attīstījušas, ka ar šīs dienas acīm raugoties, šķiet šausmīgi, bet tad tas bija pilnīgi citādāk. Nākamajā dienā, kad jau sēdēju mājās, es zvanīju un teicu, ka man ir kādi nelieli saaukstēšanās simptomi un es gribētu pārbaudīties, bet tad saņēmu atbildi, ka neesmu no valstu saraksta un vienkārši jāpasēž mājās," turpina Pastars.

Situācijai mainoties, galu galā, kā viens no daudzajiem nesen ceļojušajiem iedzīvotājiem Edgars pašizolējās, lai 14 dienas vērotu savu veselību.