Šobrīd tik intensīvi notiekošā garīgo vērtību rekonstrukcija ir viens no centrālajiem tematiem gleznotājas Karinē Paronjancas jaunajā izstāde "Urbānā filozofija". Savos darbos viņa aktualizē arī straujo digitalizāciju, cilvēku aizvien lielāko izolētību un citus jautājumus, kas saasinājušies tieši pēdējo divu gadu laikā.

Košas krāsas un ornamenti – kā allaž – ir gleznotājas galvenie izteiksmes līdzekļi, ko papildina jaunāks elements viņas rokrakstā – konstruktīvas līnijas. Nav nejauši, ka Karinē Paronjancas izstāde skatāma Zinātņu akadēmijā, jo šī ēka ar savu savdabīgo noskaņu un interjeru veido ar gleznām simbolisku saspēli.

Karinē Paronjancas izstāde centrā, protams, ir viņas gleznas, bet ļoti svarīgi ir arī to papildinošie elementi – speciāli izstādei komponētā mūzika, gleznotājas asociatīvās pārdomas par katru no darbiem, kā arī Zinātņu akadēmijas vide, kas veido it kā simbolisku izstādes scenogrāfiju.

Pati māksliniece par izstādes vēstījumu saka – tas ir skats uz mums pašiem no putna lidojuma.

Izstādei ir divas daļas ar kontrastējošām noskaņām, katra skatāma savā stāvā. Pirmā veltīta urbānajai pasaulei, un to raksturo dinamisms, industriālas noskaņas, satraukums, otra - tiecībai pēc garīgās vertikāles, harmonijas un tuvības dabai.

Viens no atslēgas darbiem pirmajā daļā ir glezna "Dieva acs" jeb "Pastarās dienas laikrādis". Tas ir ļoti daudzslāņains un simboliem piesātināts darbs, daļēji tapis plenērā uz kādas radio stacijas jumta radošā tandēmā ar vēju un lietu.

Izstādes otrā daļa ir stāsts par cilvēka alkām pēc harmonijas, pēc tuvības dabai un garīgās vertikāles, un to pavada arī noskaņai atbilstošs muzikālais fons, ko caurvij kokles skanējums.

Otro izstādes daļu ievada glezna ar zīmīgu nosaukumu "Templis ir slēgts rekonstrukcijai", kas veido interesantu un arī ironisku saspēli ar Zinātņu akadēmijas interjeru un vēl no padomju laika saglabātajiem sienu apdares motīviem.

Karinē Paronjancas gleznu izstāde "Urbānā filozofija" Zinātņu akadēmijas otrajā un trešajā stāvā apskatāma līdz februāra nogalei.