“Kaut nu ātrāk būtu miers, kaut mēs ātrāk varētu iziet no šī pagraba. Citādi divus gadus jau šeit sēžam," ar šādu vēlēšanos pilna apmēra iebrukuma otro gadskārtu sagaida pazemē mītošie iedzīvotāji Limānā.

Kā 24.februāra priekšvakarā Ukrainā jūtas cilvēki pašā frontes pievārtē - Limānā un Slovjanskā - par to mūsu korespondentes Ukrainā Indras Sprances reportāžā no Donbasa.

Ir cilvēki, kas divus kara gadus patvērušies namu pagrabos, un aizvien ilgojas miera, lai varētu iziet no pagraba. Diemžēl frontes līnija atkal tuvojas viņu dzīvesvietai.

"Jā, 2022. gada vasarā te, protams, bija ļoti bēdīgi… Mēs ar ģimeni, kā droši vien daudzi, aizbraucām. Visa dzīve ietilpa divās automašīnās," atceras Dmitrijs, kurš ir kapelāna palīgs Ukrainas bruņoto spēku artilērijas brigādē.

Līdz pilna apmēra iebrukumam viņš bija uzņēmējs Slovjanskā. Tagad Dmitrijs piekritis man izrādīt Slovjansku – nelielu pilsētiņu Doneckas apgabalā pārdesmit kilometrus no frontes.

"Tagad [Slovjanskā] it kā viss ir – ir gaisma, ir ūdens, it kā viss… Pat tie, kas saņem humāno palīdzību, – viņi ir paēduši. Nav tādu izbadējušos – to es noteikti varu pateikt."

Slovjanskas centrālajā laukumā sastopu vairākas sirmgalves. Kundzes ar sociālo autobusu atbraukušas no Donecskas apgabala austrumos esošās Svjatohirskas. Reizi nedēļā viņas šādi tiek atvestas uz Slovjansku, lai tiktu pie ārstiem, nopirktu zāles vai aizietu uz tirgu un sapirktu dzīvošanai nepieciešamo.

Kamēr vieni cer uz brīnumiem, cita turpat Slovjanskas centrālajā laukumā sastapta sieviete vārdā Svetlana dzīvo nostalģijā par it kā vareno padomju laiku un demonstrē klaju nepatiku par to, ka Ukraina turas pretī Krievijai…

"Es esmu no Krievijas. Es nebaidos to teikt, jo Ukrainā 35 gadus nodzīvoju, bet dzimusi esmu Krievijā. Kad es strādāju konditorejas cehā, šeit tika saskaitītas 15 lielas rūpnīcas Slovjanskā. Tas tikai Slovjanskā! Kad tās rūpnīcas iznīcināja, kāpēc ārzemes nepalīdzēja pacelt rūpnīcu, lai jaunieši pie mums paliktu? Kāpēc Rietumi, kur mēs tā ar pliku dibenu skrienam, mums nepalīdzēja pacelt rūpnīcas? Bet uz karu gan – tur miljardi iet! Un miljardi kam iet? Lai cilvēkus nogalinātu!"

Taču ne visi tā domā. Ļoti daudzi Slovjanskas iedzīvotāji brīvprātīgi paši pieteicās aizstāvēt Ukrainu, nemaz negaidot mobilizāciju. Un daudzi no viņiem tagad par to atdevuši arī savu dzīvību.

"Tas ir mans znots…" pensijas vecuma kundze Ludmila ar roku saudzīgi pārvelk vienam no Slovjanskas Varoņu alejā izvietotajiem plakātiem. Tajā redzams jauns vīrietis formas tērpā, kurš priecīgi smaida blakus prāvai saulespuķei.

"Viņu sauc Vitālijs. Viņam bija 35 gadi, kad 2022. gada 9. novembrī, aizstāvot Ukrainu, viņš krita kaujā Luhanskas apgabalā. Ļoti labs cilvēks bija. Saulīte. Mēs viņu, vēl dzīvam esot, saucām par saulīti. Viņam bija tāds smaids, viņš bija tik pozitīvs... Mati viņam bija tādi sīkiem vilnīšiem. Kad viņš gāja, visi atskatījās. Viņš bija ļoti patriotisks cilvēks," stāsta Ludmila.