“Ir smagi, bet, ja varējām izturēt šos divus gadus, tad varēsim arī līdz beigām,” tā Kijivas iedzīvotāji atbild uz jautājumu, ar kādām sajūtām sagaida otro gadskārtu kopš Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā. Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance skaidro, kādā noskaņojumā ukraiņi sagaida 24.februāri.

Šī otrā gadskārta tuvojas ļoti nemierīgos apstākļos – sīvas cīņas turpinās frontē, kur ukraiņiem kritiski trūkst munīcijas. Kavēšanās ar Rietumu palīdzības piegādi šobrīd devusi iespēju Krievijai sākt pretuzbrukumu vismaz trīs virzienos. Pagājušā nedēļā arī Ukrainas armija bija spiesta piekāpties Krievijas pārspēkam Avdiivkā, - tā ir neliela pilsētiņa Doņeckas apgabalā, kur jau mēnešiem ilgi notika smagas cīņas. Tagad, izmantojot kontroli debesīs, Krievijas karaspēkam izdevās piespiest ukraiņus atkāpties no šīs pilsētas, un okupantiem šis ir otrs lielākais panākums kopš pērnā gada maija, kad viņi sagrāba tobrīd jau pilnībā izpostīto Bahmutu. Tas ir frontē. 

Tikmēr galvaspilsētā Kijivā arvien biežāk ar savām prasībām ielās iznāk dažādas neapmierinātas sabiedrības grupas. Un pēdējos mēnešos ļoti aktīvi protestēja karavīru tuvinieki. Tie ir radinieki cilvēkiem, no kuriem daudzi paši labprātīgi pieteicās aizstāvēt Ukrainu. Un šobrīd jau divus gadus no vietas viņi karo. Viņi prasa nomaiņu. Prasa termiņus demobilizācijai, lai karavīri varētu likumīgi atstāt fronti un lai jauni cilvēki stātos viņa vietā. 

Ukrainas Augstākajā Radā arī šobrīd atrodas likumprojekts, kas varētu pastiprināt mobilizāciju, cita starpā stingrāk vēršoties pret tiem cilvēkiem, kas izvairās no mobilizācijas. Bet visi šie lēmumi varētu būt ļoti nepopulāri, un lēmumu pieņemšanas process ir smagnējs, un galīgā versija pagaidām nav pieņemta. 

Savukārt 18. februārī ap 2000 cilvēku bija sapulcējušies Maidana laukumā Kijivā. Viņi pieprasīja gūstā esošo "Azov" kaujinieku un pārējo gūstekņu daudz aktīvāku apmaiņu.