LSM ziņās: «Garīgo tiltu būvnieks Ivars Graudiņš» – par misionāru un Latgales sabiedrisko darbinieku izdota grāmata

"Viņa smaidā varēja ieraudzīt Dieva klātbūtni," tā režisors Viesturs Kairišs saka par misionāru un Latgales sabiedrisko darbinieku Ivaru Graudiņu. Dzejniece Anna Rancāne uzskata, ka viņa dzīve bija piemērs, kā pieņemt ikvienu cilvēku un spēt arī cilvēkus vienot, kas tieši šobrīd ir jo sevišķi aktuāli.

Ivars Graudiņš ir īpaša un neparasta personība ar lielu nozīmi Latvijas garīgajā vēsturē. Ārzemju latvietis, kurš 90. gadu nogalē no dzīves Amerikā pārcēlās uz Ružinas ciemu Latgalē. Bijušajā kafejnīcā izveidoja Lūgšanu Namu un kristīgo centru, kur garīgi un materiāli atbalstīja vietējos cilvēkus, rīkoja ģimeņu nometnes, sadraudzības pasākumus un daudzas citas aktivitātes. Viņam ir īpaši nopelni Latvijas kristiešu vienošanā un Latgales atīstības veicināšanā.

Šogad Ivars Graudiņš būtu svinējis 70. jubileju, diemžēl, traģiska nāve pirms diviem ar pus gadiem pārtrauca viņa dzīvi. Tagad par viņa devumu plašāk varēs uzzināt grāmatā "Garīgo tiltu būvnieks Ivars Graudiņš", kas šīs nedēļas nogalē piedzīvos atvēršanu.

Ivara Graudiņa devumam veltītajā grāmatā apkopotas viņa domubiedru un pazinēju liecības par viņu, kā arī fragmenti no viņa dienasgrāmatām.

Liecības vēsta, ka viņš uz cilvēkiem bieži vien atstājis spilgtu paliekošu iespaidu, pat ja cilvēks ar viņu ticies kaut vienu vienīgu reizi. Raksturojumos dominē atziņa, ka viņš bija vienkāršs, bet ļoti harismātisks cilvēks ar īpašu dvēseles starojumu un siltām, vienmēr smaidošām acīm. Ar dedzīgu sirdi, bet vienlaikus arī mieru izstarojošs.

No Amerikas uz Latviju viņš pilnībā pārcēlās tuvu 50 gadu vecumam. Savulaik Viskonsinas universitātē bija ieguvis grādu mākslā, filozofijā un pedagoģijā, strādājis par skolotāju un pasniedzēju dažādās Amerikas augstkolās. Kopš jaunības bijis sabiedriski un politiski aktīvs, arī garīgs meklētājs, kurš piepildījumu atradis Kristus mācībā.

Uz Ružinu Latgalē viņu atveda aicinājums, no bērnības ieaudzinātā Latvijas mīlestība, kā arī slavenās Trasunu dzimtas saknes. Kā uzsver grāmatas veidotājs Arnis Šablovskis – viņš mīlēja Dievu nevis pēc formas, bet pēc būtības, tādējādi patiešām spējot savu dzīvi atdot citiem.