Laikā, kad pandēmijas dēļ daudzi kultūras un izklaides veidi ir liegti, iespējams, ne viens vien no mums vairāk pievērsies lasīšanai vai vismaz biežāk palūkojies grāmatplaukta virzienā. Lai radītu zināmu kopības sajūtu un ļautu ieraudzīt, cik daudzkrāsaina ir mūsu literatūras izvēle un lasīšanas paradumi, Latvijas Radio katru sestdienu jautā cilvēkiem – ko viņi pašlaik lasa? Arī šoreiz piedāvājumā divi ļoti atšķirīgi stāsti – par Bila Plotkina grāmatu “Dvēseles mākslas” un Karela Čapeka klasisko “Dārzkopja gadu”. 

Šoreiz pirmā stāstniece ir uzņēmēja Dagnija Lejiņa. Viņas lauciņš ir reputācijas vadība un publiskā runa, viņa organizē dažādus festivālus, un, kā pati saka, īsti nav ieliekama konkrētā rāmī.

“Mani patiešām interesē dzīve un viss, kas notiek man apkārt, tādēļ droši varu sevi saukt arī par “pozitīvo grāmatu tārpu”. Ļoti daudz iedvesmas savam biznesam un hobijiem es gūstu tieši no grāmatu lasīšanas,” viņa raksturo savas attiecības ar grāmatām.

Dagnija lasa daudz jau kopš bērnības, kad “ienirt” grāmatu plauktā un ceļot pa pasauli ar “Apvāršņa” sēriju bija ikdienas izklaide. Dinamiskajā darba dzīvē ieradumu lasīt viņa kopj ļoti principiāli.

Savukārt otrs lasītājs ir no Kurzemes – tas ir Durbes novada Vecpils bibliotēkas vadītājs Jānis Aigars.

Viņš piebilst, ka reizē ir “vadītājs un kalpotājs”, jo mazajā Vecpils bibliotēkā ir vienīgais darbinieks. Bibliotēkā savulaik ienācis līdz ar pirmajiem datoriem un neslēpj, ka tehniskā puse viņam ir tā tuvākā, tomēr arī grāmatas ir viņa ikdiena ne tikai darbā, bet arī ārpus tā.

“Ja citi, lai iemigtu, vakaros lieto miegazāles, tad man noder žurnāli un grāmatas. Kamēr neaizmieg, tikmēr jau kaut ko palasa. (..) Darbā nesanāk daudz lasīt. Bet jaunajām grāmatām, kas ienāk bibliotēkā, tomēr acs jāpārlaiž, kas katrā ir. Tad tā sanāk “bišķīt” palasīt. Bet pašam arī ir interese, jā,” pārliecinoši saka Jānis.

Un nereti kāda no jaunajām bibliotēkas grāmatām kļūst arī par viņa “lasāmzālēm” pirms gulētiešanas.

“Pašlaik man uz naktsgaldiņa ir Sergeja Dolatova grāmata “Zona”. Šī grāmata mani ieinteresēja ar to, ka tā ir rakstīta nevis no lēģera ieslodzītā, bet no cietuma uzrauga skata punkta. Lasot grāmatas otrā pusē ziņas par autoru, bija rakstīts, ka viņš dzimis Ufā, Baškīrijā, izslēgts no studijām Ļeņingradas Valsts universitātē, iesaukts armijā un piedzīvo dienestu kā cietuma uzraugs Komi republikas lēģerī. Tas lika domāt, ka autors zina, par ko viņš raksta,” ar šā brīža lasāmvielu iepazīstina Jānis Aigars.