Kamēr pandēmijas dēļ daudzi kultūras un izklaides veidi mums ir liegti, Latvijas Radio vēl arī šajā sestdienas rītā piedāvā kopīgi ielūkoties mūsu klausītāju grāmatplauktos un grāmatās uz naktsgaldiņiem. Lai radītu zināmu kopības sajūtu un ļautu ieraudzīt, cik daudzkrāsaina ir mūsu literatūras izvēle un lasīšanas paradumi, jautājam cilvēkiem, ko viņi pašlaik lasa, kā viņi lasa un galu galā – kāpēc?

Pirmais Latvijas Radio šīs dienas sarunu biedrs ir komponists un mūzikas pedagogs Rihards Dubra.

“Manas attiecības ar grāmatām ir ļoti īpašas jau kopš bērnības. Kā mani piecu gadu vecumā vecvectēvs iemācīja lasīt, tā no šī netikuma es netieku vaļā visu mūžu!” viņš smejas.

Dubra ir no tiem, kuri jau bērnībā lasīja arī pieaugušo grāmatas, un atceras arī dažu labu kuriozu.

“Kā jau padomju laikā, viss ir stingri noteikts un reglamentēts. Es kā otrās klases skolnieciņš biju aizgājis uz bibliotēku pameklēt ko lasāmu, un uz mani vienreiz nopietni sabļāva – ko es darot pie sestās klases plaukta! Es teicu – man pie otrās klases plaukta nav nekā interesanta...”

Lasīšanas priekam mūziķis allaž centies atrast laiku, pat ja tā ir vēla vakara stunda pēc intensīva komponēšanas darba. Tas palīdz atpūtināt galvu, tāpat kā reizēm darbs dārzā vai pie mājas. “Bet grāmatas – tas man ir gandrīz kā ēdiens,” viņš piebilst.

Dubra lasa ātri – reizēm pat trīssimt lappušu vienā vakarā, un meistarīgi kuģo starp interesantākām un mazāk interesantākām vietām.

Žanram un sižetam Riharda Dubras grāmatu izvēlē ir mazāka nozīme kā valodas ritējumam. Tāpēc ļoti grūts bijis laiks, kad pandēmijas dēļ bija ciet grāmatnīcas – jo nevarēja pašķirstīt grāmatu un palasīt kādu teikumu, lai izjustu valodas garšu.

Otra šīs dienas sarunu biedre ir viesu nama “Zaļā sala” saimniece Rita Tērauda.

“Dzīvoju Latgalē, Zilo ezeru zemē, pie Rāznas ezera. Šobrīd jau esmu pensijā, bet aizvien aktīvi darbojos,” viņa iepazīstina ar sevi.

Vasarās, kad viesu namā darba pāri galvai, lasīšanai brīvu brīžu ir maz – tad vairāk ir žurnālu laiks. Bet grāmatas atliek ziemas vakariem.

“Viena no pēdējām grāmatām, ko izlasīja mans vīrs un ieteica arī man, ir Viļa Selecka grāmata “Ardievas mežam”. Kāpēc šī grāmata? Tas ir vēsturisks romāns, kura pamatā ir reālas dzīves attēlojums ar reāliem Latgales ciema cilvēkiem un notikumiem. Tas vēsta par [Otrā pasaules kara] kara beigām, kad jau bijām PSRS sastāvā – kā tas reāli bija. Gan spīdzināšanas, gan izsūtīšanas. Romānā aprakstītie notikumi risinās Nautrēnu pagastā, un man šķita, ka man noteikti jāizlasa šī grāmata, lai es varētu arī saviem mazbērniem stāstīt par tā laika notikumiem, par cilvēkiem, kas cīnījās par brīvu Latviju,” paskaidro Tērauda.

Viņa ir pārliecināta, ka bērniem patriotisms jāmāca jau mazotnē, tāpēc viņa savā ģimenē vienmēr svin valsts dzimšanas dienu – dzied himnu, mazdēli skaita dzejoļus un spēlē viktorīnu par Latviju, bet dāvanās saņem grāmatas. Kad jautāju, vai “Ardievas mežam” šajā pandēmijas laikā nav šķitusi pārāk smaga literatūra, Tērauda atbild – jā, smaga, taču vajadzīga: “Brīžiem es to atliku maliņā, palasīju ko vieglāku, kādu dzeju. Jā, grāmata nav viegla, bet tie, kas ir gatavi – es aicinātu izlasīt.”

Dzeju mūsu sarunā Rita piemin vairākkārt. Viņa ilgus gadus Kaunatas pagastā vadījusi dzimtsarakstu nodaļu un tā bijusi arī daļa no profesionālās dzīves, bet dzeja Ritai ir tuva jau kopš jaunības.