Kamēr pandēmijas dēļ daudzi kultūras un izklaides veidi mums ir liegti, Latvijas Radio sestdienas rītos turpina ielūkoties cilvēku grāmatplauktos un grāmatās uz naktsgaldiņiem, uz brīdi ienirstot radio klausītāju grāmatu pasaulē, lai radītu zināmu kopības sajūtu un ļautu ieraudzīt, cik daudzkrāsaina ir mūsu literatūras izvēle un lasīšanas paradumi. Jautājam cilvēkiem, ko viņi pašlaik lasa, kā viņi lasa un galu galā – kāpēc?

"Šobrīd esmu mamma. Tādā ziņā, ka es lielāko daļu laika pavadu mājās kopā ar savu mazliet vairāk nekā gadu veco dēlu. Pirms tam, bet, nu, godīgi sakot, arī tagad es esmu redaktore žurnālam "Katoļu Baznīcas Vēstnesis"," iepazīstina Ingrīda Lisenkova.

Ingrīdu satieku Rīgas centrā pastaigā ar dēliņu Stefanu. Sākumā viņš ir kluss, jo visu viņa uzmanību paņem mana ierakstu aparāta vērošana, bet pēc brītiņa arī viņš sāk piedalīties sarunā.

Ingrīda stāsta, ka viņa nav gluži "grāmatu tārps", bet grāmatas viņai ir ļoti svarīgas. Aizvadītajā gadā sanāca lasīt ļoti maz, jo ikdiena bija piesātināta ar māmiņas lomas apgūšanu, līdz aptuveni pirms mēneša viņa saprata, ka viņai ir nepieciešami kādi jauni iespaidi un pārdomas, ko var sniegt tieši grāmatas:

Pirmā grāmata, ko Ingrīda izlasīja, uzsākot jauno lasīšanas periodu, bija Remarka grāmata "Ēnu paradīze", ko viņa savulaik bija nopirkusi, bet kas nelasīta stāvēja grāmatplauktā. Tā īsti šis darbs viņu neuzrunāja, jo Ingrīdai ir svarīgi caur grāmatām risināt sev būtiskus jautājumus, bet Remarka darba centrā ir emigrācijas tēma, kas viņai nav aktuāla. Šobrīd viņa lasa kanādiešu rakstnieka Viljama Janga romānu "Būda".

Savulaik Ingrīda šo grāmatu, tā teikt - pa diagonāli jau bija izlasījusi poļu valodā. Tas bija pirms gadiem 15, kad latviski tā vēl nebija iznākusi, bet bija jau populāra pasaulē. Ingrīda brauca uz Poliju, un draugi lūdza viņiem šo grāmatu atvest. Atpakaļceļā viņa arī pati tai ātri izskrēja cauri, un jau toreiz viņu piesaistīja grāmatas ideja.

Ingrīdai nav ļoti noteiktu kritēriju, ko viņa izvēlas lasīt, viņai patīk dažādība un katrā dzīves posmā tas var būt kas cits.

Raitis Simsons ir bankas darbinieks.

"Es teiktu tā, ka es šobrīd atgūstu zaudēto. To, ko es neesmu ieguvis vidusskolas gados un jaunībā. Jo pasaules literatūras klasika, diemžēl, ir tas, ko mums nemācīja skolās. Pēc tam es studēju finanses, un tur dabīgi, ka ar literatūru nebija nekādas saskares. Tā kā šobrīd es tiešām apzināti meklēju pasaules literatūras klasiku. Atgūstu to, ko neesmu līdz šim ieguvis," atzīst Raitis Simsons.

Raitis Simsons ne tikai aizrautīgi lasa pasaules klasikas darbus, bet arī komplektē savu bibliotēku, kurā ir viņam pašu tuvāko autoru darbi. Jaunākos izdevumus viņš pērk grāmatnīcās, bet senākos meklē antikvariātos un citos līdzīgos resursos. Grāmatplauktā viena pie otras šobrīd rindojas Eko, Harmsa, Selindžera, Bulgakova, Kabrē, Sapkovska un vēl daudzu citu pasaulslavenu autoru grāmatas. Starp tām arī īpašā goda vietā šonedēļ mūžības ceļos aizgājušā Ulda Bērziņa tulkojumi no dažādām valodām.

Viens no pēdējiem Raita Simsona atradumiem ir 1983.ā gadā latviski izdotā, no persiešu valodas Ulda Bērziņa tulkotā Saadi grāmata "Rožu dārzs".

Saadi ''Rožu dārzs'' ir dzīves gudrību, pamācību un atziņu grāmata. Saadi valoda ir austrumnieciski krāšņa un Raitim Simsonam ļoti fascinējoši šķiet, cik to krāšņi arī latviski atveidojis Uldis Bērziņš.