Latvijas Radio Ziņu dienests pēta, pa kādiem ceļiem mūs sasniedz dezinformācija. Lai arī visbiežāk dezinformācija saistās ar sociālajiem medijiem un propagandas interneta vietnēm, tomēr tās ieroču arsenāls ir daudz plašāks par mūsu tradicionālo izpratni. Tā darbojas kā greizie spoguļi, kas izkropļo mūsu realitātes uztveri.

Ierakstu sērija “Malduguns” pētām, kā dezinformācija mūs sasniedz pa neierastiem kanāliem. Šis ir cikla otrais ieraksts un tas ir veltīts dezinformācijas un humora tēmai.

Līdz šim Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome ir ierobežojusi 142 Krievijas kanālu jeb programmu izplatīšanu Latvijas teritorijā. Neatsverama daļa no šo programmu satura ir izklaidējošas pārraides, tajā skaitā arī sabiedrībā labi zināmi humora šovi. Lai arī šķietami nevainīgi, šie šovi ir pakļauti Kremļa kontrolei un kalpo par līdzekli propagandas un dezinformācijas izplatīšanai.

Runājot par Krievijas televīziju, Pīters Pomerancevs savā 2014. gadā izdotajā grāmatā “Nekas nav pa īstam, un viss ir iespējams” norāda:

“Pirmais, ko prezidents paveica nākot pie varas 2000.gadā, bija kotroles sagrābšana pār televīziju. Tieši televīzija bija tā, ar kuras starpniecību Kremlis lēma, kuriem politiķiem tas atļaus uzdoties par marionešu opozīciju, kādai vajadzētu būt valsts vēsturei, bailēm, apziņai. Un jaunais Kremlis nepieļaus to pašu kļūdu, ko izdarīja vecā Padomju Savienība: tas nekad neļaus televīzijai kļūt garlaicīgai. Uzdevums ir sintezēt padomju kontroli ar Rietumu izklaidi.”

Krievijas izklaides industrijas tvērums sniedzas pāri tās teritorijai, izplūstot arī uz bijušajām padomju republikām, tostarp Latviju. Uz to, ka humors ir efektīvs stratēģiskās komunikācijas līdzeklis, jau 2017.gadā norādīja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra pētījums.