Zviedrija vairāk nekā 200 gadu bija atturējusies no pievienošanās militārajām aliansēm, bet Krievijas iebrukums Ukrainā mainīja zviedru nostāju, tāpēc valsts oficiāli ir uzņēmusi kursu pretī dalībai NATO. Zviedri atzīst, ka liela nozīme tajā bija arī kaimiņvalsts Somijas lēmumam pievienoties aliansei. Taču joprojām liela daļa Zviedrijas iedzīvotāju uzskata, ka iestāšanās NATO nevis vairos, bet mazinās valsts drošību.

Lai gan Zviedrija vienlaicīgi ar Somiju iesniedza pieteikumu dalībai NATO, Stokholmā politiskie priekšdarbi noritēja gausāk nekā Helsinkos. Tas galvenokārt bija saistīts ar to, ka Zviedrija kopš 1809.gada īsteno tā dēvēto nepievienošanās politiku, kas nozīmēja neiesaistīšanos militārās aliansēs. Tas bija rezultāts Zviedrijas sakāvei karā ar Krievijas impēriju, kas ieguva tolaik Zviedrijas sastāvā esošo Somiju.

Kopš 1994.gada Zviedrija ir NATO partnervalsts, taču līdz šim tā nopietni neapsvēra iespēja kļūt par pilntiesīgu alianses dalībnieci, jo vairākums valsts iedzīvotāju bija pret to. Zviedru domas krasi mainīja Krievijas prezidenta Vladimira Putina ultimāts NATO neuzņemt jaunas dalībvalstis un viņa uzsāktais karš Ukrainā, intervijā Latvijas Radio sacīja Zviedrijas Ārpolitikas institūta direktors Jākobs Halgrēns.

„Bailes un dusmas par Krievijas uzvedību bija tas, kas mainīja sabiedrības viedokli. Šķiet, Somijas prezidents eleganti pateica, ka vairs nav iespējams turpināt īstenot nepievienošanās politiku, jo agrāk Krievija deva priekšroku tam, ka mēs neesam aliansē, bet kopš decembra viņi pieprasīja, lai mēs nepievienotos aliansei. Kad tāda valsts kā Krievija sāk izvirzīt mums prasības attiecībā uz izvēlēm, kas skar mūsu nacionālo drošību, tad tas kļūst ļoti problemātiski. Tāpēc tagad diezgan liels vairākums zviedru atbalsta pievienošanos NATO,” domā Halgrēns.

Zviedrijas Aizsardzības universitātes profesors Šells Engelbrekts norādīja uz vēl vienu apstākli, kāpēc Zviedrijai vajadzēja pieteikties dalībai NATO.

„Ja Zviedrija neiestātos NATO, bet Somija to izdarītu, tad mēs patiesībā grautu viņu drošību. Mēs būtu vājais punkts. Graujot viņu drošību, mēs paši varētu kļūt daudz ievainojamāki. Tāpēc šis ir spēcīgs arguments, lai sekotu Somijas piemēram un iestātos NATO, tādējādi stiprinot gan viņu, gan savu drošību,” sacīja Engelbrekts.

Zviedrijas Miera un arbitrāžas asociācija gadu desmitiem ir iebildusi pret valsts pievienošanos NATO. Tiekos ar organizācijas pārstāvi Gabriellu Irstenu. Viņa apgalvo, ka pēdējo mēnešu diskusijās par Zviedrijas iespējamo iestāšanos NATO alianses pretinieki nevarēja izteikties tik pat daudz, cik NATO atbalstītāji, bet valdošā Sociāldemokrātiskā partija nav rīkojusies demokrātiski.

„Mēs iestājamies par to, ka šis svarīgais jautājums ir jāizlemj referendumā. Sociāldemokrāti pirms iepriekšējām vēlēšanām sacīja, ka ir pret Zviedrijas dalību NATO, un arī pērn novembrī notikušajā partijas kongresā viņi teica „nē” NATO. Viņi noraidīja referenduma rīkošanu, bet arī nesarīkoja partijas ārkārtas kongresu, lai izrunātu šo jautājumu,” Irstena sacīja Latvijas Radio. „Iedzīvotāju viedoklis nav uzklausīts. Ir veiktas aptaujas, bet tās ne vienmēr ir precīzas. Protams, visi baidās no tā, kas notiek Ukrainā un ko Krievija ir izdarījusi. Zviedrijas iedzīvotāji baidās, ka kaut kas tāds varētu notikt arī pie mums. Visi ir nobijušies, tāpēc, mūsuprāt, šādu būtisku lēmumu nevajadzētu pieņemt steigā. Ja nevaram sarīkot referendumu, tad vismaz pagaidām līdz parlamenta vēlēšanām septembrī. Tad politiskās partijas varētu paust savu nostāju par NATO, bet vēlētāji varētu pieņemt lēmumu.”

Zviedrijā nopietnas diskusijas par pievienošanos NATO nebija ne 2008.gadā pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā, ne 2014.gadā pēc Krievijas īstenotās Krimas sagrābšanas un iebrukuma Donbasā. Profesors Engelbrekts stāsta, ka Krievijas iepriekšējie iebrukumi kaimiņvalstīs neizraisīja tika plašu izbīli Zviedrijas sabiedrībā, kā pirms trīs mēnešiem uzsāktais pilna apmēra karš Ukrainā.

„Tas, kas notika šoreiz, ļoti satrieca. Tik masīvs, brutāls, neizprovocēts, plaša apmēra uzbrukums lielai valstij ar lielu iedzīvotāju skaitu. Valstij ar topošu demokrātiju un relatīvi dinamisku ekonomisko attīstību. Pēdējos gados daudzi zviedru uzņēmumi aktīvi strādāja Ukrainā. Nav grūti iedomāties, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu piemeklēt Ziemeļaustrumeiropu. Šāda domāšana analoģijās šo Krievijas uzbrukumu padarīja skarbāku, nekā iepriekšējās reizēs,” norāda eksperts. „Bet es piekrītu, ka 2014.gadā Zviedrijai vajadzēja reaģēt aktīvāk. Mēs sākām uzlabot savu bruņoto spēku spējas, sākām apmācīt lielāku skaitu virsnieku. Bija kaut kāda reakcija militārajā sfērā, bet ne tik daudz drošības, ārpolitikas un alianšu veidošanas ziņā.”