Uz draudīgo pasaules notikumu fona šī gada Dziesmu svētki bija kā īpašs spēcinājuma avots tautas pašapziņai, vienotībai un kopībai. Un tā tas bijis 150 gadu garumā, kopš pastāv šī mūsu unikālā tradīcija, kas iekļauta Latvijas Kultūras kanonā un UNESCO pasaules meistardarbu sarakstā.

Vai tiešām esam gatavi to sagraut? Diemžēl, šāds satraucošs jautājums šobrīd aktualizējies publiskajā telpā. Valsts budžeta prioritātēs valdība nav iekļāvusi nepilnus piecus miljonus eiro, kas bija paredzēti Dziesmu un deju svētku kolektīvu vadītāju atalgojumam. Viņi ir svētku kustības galvenais balsts, bet šobrīd viņu atalgojums ir vairāk nekā pazemojošs. Vēl ir cerības, ka Dziesmu svētku nozīmību novērtēs Saeima, kam, pieņemot budžetu, būs jāsaka gala vārds.

Kultūras nozare savām budžeta prioritātēm kopumā saņēmusi mazāku atbalstu nekā citos gados, arguments bijis – nestabilā situācija pasaulē, kas centrā izvirza citas prioritātes.

Diez vai kāds apšaubīs, ka Dziesmu svētki – tas ir ļoti liels, sargājams un kopjams Latvijas dārgums, ar ko arī pamatoti lepojamies un par ko mūs apbrīno pasaulē. Ne velti šo tradīciju pirms 20 gadiem iekļāva UNESCO pasaules nemateriālās kultūras meistardarbu sarakstā. Arī mūsu valsts to aizsargā ar īpašu likumu.

Taču Dziesmu svētki nav tikai krāšņā svētku kulminācijas nedēļa reizi piecos gados, tas ir dzīvs, ļoti darbīgs ikdienas process, kas notiek mākslinieciskajos kolektīvos, ko vada profesionāli diriģenti, dejotāji un citu nozaru profesionāļi.

Patlaban, piemēram, koru un deju kolektīvu vadītāji par darbu ar vienu kolektīvu no valsts saņem nepilnus 40 eiro mēnesī, pārējais finansējums, kā teikts likumā, ir jānodrošina pašvaldībām iespēju robežās, bet kā atzīst Dziesmu svētku biedrības priekšsēdētājs, virsdiriģents Ints Teterovskis – šīs iespēju robežas ir ļoti stiepts jēdziens.