Pēteris Apkalns ir vienīgais mācītājs, kurš apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.

„Pēc studijām Tērbatas universitātē Pēteris Apkalns sākotnēji kļuva par Cēsu lauku draudzes mācītāju, tur tika ordinēts. Bet 1916.gadā Pirmā Daugavgrīvas strēlnieku pulka vadība uzaicināja viņu kļūt par šī pulka mācītāju un garīgā atbalsta sniedzēju kareivjiem. Nav noslēpums, ka tika domāts ne tikai par to, lai karavīrs būtu paēdis, padzēris un apģērbts, bet arī par to, lai viņš būtu psiholoģiski un morāli gatavs karot. Lai spētu pieņemt arī nāves tuvumu,” saka vēsturnieks Arnis Strazdiņš.

Jau dažus mēnešus pēc uzaicinājuma no Daugavgrīvas strēlnieku pulka Pēteris Apkalns saņēma lūgumus arī no pārējiem latviešu strēlnieku bataljoniem, aicinot kļūt par visu bataljonu kara mācītāju.

"Tajā laikā, 1916.gada rudenī, presē rakstīja apmēram šādi: „Pēteris Apkalns ir nozvērinājis gandrīz visus latviešu strēlniekus, pavadot bataljonus uz cīņu, apmācību vietās un pat pozīcijās. Viņš ir atstājis savu draudzi un atnācis uz karalauku, kur viņam jauna draudze – vairāki desmiti tūkstošu jaunu dvēseļu.”,” presē rakstīto citē Strazdiņš.

Interesants fakts – būdams mācītājs, Apkalns savu Lāčplēša ordeni nevarēja nēsāt pie krūts kā citi.

Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš Bermontiādes, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu 1919.gada 11.novembrī. Par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta spēkiem šī diena tika pasludināta par kritušo varoņu piemiņas dienu jeb Lāčplēša dienu un tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis.

Ordeņa kavalieru stāsti plašāk skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".