Jānis Dimze ir dzimis Ķoņu pagastā 1898. gadā.

Pagājuši simts gadi kopš dibināta Latvijas armija. Apaļo gadskārtu bruņotie spēki atzīmēs jūlijā, savukārt Latvijas Radio skan nelieli latviešu karavīru dzīves stāsti.

Jānis Dimze Pirmā pasaules kara laikā sācis dienēt 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā. 1917. gadā pēc strēlnieku balsojuma Dimze iebalsots īpašajā vienībā, kas tālāk devās uz Pēterburgu un ko pazīstam ar nosaukumu “Smoļnija rota”, kas Krievijā, Pēterburgā, jeb tolaik jau Ļeņingradā, apsargāja Tautas komisāru padomi un Viskrievijas Centrālo izpildkomiteju. Šīs rotas veidoja no latviešu strēlnieku bataljoniem atlasot 40 cilvēkus.

Juku laikos, 1917. - 1918. gada laikā, Dimze ir dezertējis no armijas un dzīvojis savās lauku mājās. Latvijas armijā viņš iestājas 1919. gada 26. februārī. Viņš ir piedalījies kaujā Ziemļvidzemē un dienējis Valmieras kājnieku pulkā. 1919. gada 19. martā pie Rezakas muižas, kad ienaidnieks no abiem spārniem ielenca mūsu vienības, Dimze brīvprātīgi palika pozīcijās un ar labi mērķētu uguni nošāvis ap 30 lieliniekus.

Par to viņš saņēma Lāčplēša kara ordeni.

No Latvijas armijas Jānis atvaļināts 1921. gadā un vēlāk dzīvojis Ķoņu pagastā, Naukšēnu novadā.

1944. gadā Jānis Dimze iesaukts Sarkanajā armijā darba dienestā. Vēlāk viņš strādājis lauksaimniecības darbus un nodzīvojis līdz pat 80 gadu vecumam.

Jānis Dimze miris 1984. gadā. Apbedīts Rīgas 1. Meža kapos.

Rubrika tapusi sadarbībā ar Latvijas kara muzeju. Ziņas sniedza meitas Baiba Timaka un Mudīte Grimma.