Cilvēka esības noslēpumi un dabas iedvesmojošais spēks ir tēmas, kas bieži apcerētas Senās Ķīnas dzejā. To atklāj tikko latviski klajā nākusī Senās Ķīnas lirikas antoloģija "Upes sniegs", ko sastādījusi un atdzejojusi sinoloģe Ieva Lapiņa. Grāmatu papildina priekšvārds un komentāri, kas kalpo par izziņas avotu ķīniešu dzejas labākai sapratnei un izjūtai. Šāds izdevums latviešu valodā ir liels retums, Ieva Lapiņa pie tā strādājusi ilglaicīgi un pamatīgi. 

* * *

Fragments no 8.gadsimta dzejnieka Du Fu dzejoļa:

Plānā zāle pie krasta vējā notrīs.

Augstu masts, vientuļa laiva naktī.

Virs plašā līdzenuma zvaigznes debesīs,

Mēness steidz Jandzi ūdeņiem līdz.

Vai mans dzejnieka vārds būtu pelnījis slavu?

Ierēdnis, vecs un slims, no amatiem atpūtā dzīts.

Klejojumos aizmirsies, vairs nezinu – kas es esmu? –

Kaija, kas starp debesīm un zemi slīd’’.