Šodien rubrikas sadaļā, turpinot iekšējo deportāciju un 101. kilometra tematiku, būs leģendām apvīts dzīvesstāsts. Patiesībā tur savīsies pat divi dzīvesstāsti. Par Zinaīdu un Valentīnu, divām sievietēm, kas pirms piecdesmit gadiem no Krievijas nonāca Rīgā Latvijā, bet drīz vien no galvaspilsētas tika padzītas uz Ausmām – ciematu, ko tagad zinām kā Lādezeru Limbažu pagastā. Nesen abas kundzes nomira, tāpēc, visticamāk, viņu dzīvesstāsti tā arī paliks, noslēpumainības un leģendām caurvīti.

Limbažu novada Umurgas pagasta kapsētā, kur viegli pamanāms tēlnieka Teodora Zaļkalna veidotais sievietes veidola lielizmēra piemineklis virs dzejnieka Friča Bārdas atdusas vietas, tālā malā rindiņā blakus cita citai pieticīgi izvietotas bezpiederīgo kapavietas tiem, kas miruši vietējā pansionātā. Virs vienas kopiņas koka plāksnē iededzināti burti liecina, ka tur dus Zinaida Popova, dzimusi 1933. gada 27. augustā, mirusi 2018. gada 16. janvārī. Zinaidas kapa kājgalī nākamajā rindā ir svaigāka kopiņa, kas iezīmēta ar betona apmali un koka krustu. Tur plāksnītes ar iniciāļiem vēl nav. Tas ir Valentīnas Privaznovas kaps.

"Nu, es ar viņām iepazinos īstenībā jau sen, jo kādu laiku dzīvoju vietā, ko sauc par Ausmām vai Lādezeru. Tajā miestā dzīvoju no 1988. gada," stāsta Limbažu Sociālā dienesta vadītājas vietniece un Sociālā darba nodaļas vadītāja Sanita Mole.

Astoņdesmito gadu beigās Zinaidai bija 55 gadi, Valentīna bija 16 gadus jaunāka – zem 40.

"Vienā ciematā dzīvojot, zināju šīs divas sievietes, kas nāca no meža ārā. Dzirdēju visādus pastāstiņus, tautā viņas sauca par «ģevuškām», nu, meitenēm, teiksim tā. Tādas viņas bija – ģevuškas no meža. Un tā viņas nāca no meža ar saviem ratiņiem, lasīja ogas, pārdeva. Lietoja alkoholu. Kad bija jautrā prātā, bērni no viņām baidījās, bet viņas arī ar bērniem tad spēlēja futbolu, un bērni viņas izaicināja,» stāsta Sanita Mole.

Abas dzīvoja apmēram piecu kilometru attālumā no Ausmu ciemata meža vidū mājā, kurai elektrība tā arī nekad netika pieslēgta. No pašvaldības neko neprasīja, un pašvaldība savas iedzīvotājas izlikās nemanām. Pirms deviņiem gadiem pēc vietējo prasības par viņām ieinteresējās Sociālais dienests, un izrādījās, ka Valentīnai nav pat personas koda.

Tad arī Sanita Mole sāka meklēt, no kurienes, kad un kāpēc Zinaida un Valentīna nokļuva Ausmās. Zinaidai dokumenti bija, Valentīnas stāstu dokumentēja pēc pašas teiktā.