Ir nogurdinoši, bet, sniedzot atbalstu Ukrainas civiliedzīvotājiem, nevalstiskās organizācijas uzlabojušas sadarbību par pašvaldību, tā pēc gandrīz divus gada ilga atbalsta bēgļiem, atzīst biedrības „Tabitas sirds” vadītāja Kristīne Vidzeniece. Liepājas un Dienvidkurzemes novada iedzīvotāji turpina atbalstīt Ukrainas iedzīvotājus. Liepājā ir pietiekami daudz vietas bēgļiem no Ukrainas, turklāt 2024. gadā ir pagarināts atbalsta periods Ukrainas civiliedzīvotājiem. Sociālo palīdzību pašvaldībā lūdz salīdzinoši maz cilvēku.

Kāda gados vecāka kundze no mašīnas bagāžnieka izņēmusi vairākus maisiņus un tos ienes biedrības „Tabitas sirds” noliktavā, kas atrodas Grobiņā. Viņa īpaši uzsver, ka apavus un drēbes mazmeita vēlējusies nodot tieši Ukrainas iedzīvotājiem. Viņa emocionāli uztver notiekošo.

Drēbju te netrūkst. Šķiet, ka noliktava pārpildīta ar dažādām mantām, īpaši apģērbu. Palīdzības sniegšana cilvēkiem jau bija šīs vietas mērķis vēl pirms kara, taču, tas kas ir mainījies, tā ir prasme sadarboties tieši ar pašvaldību, uzsver biedrības „Tabitas sirds” vadītāja Kristīne Vidzeniece. Kaut arī ir nogurums, jo tas viss ir ilglaicīgi, tomēr daudz esam iemācījušies. Mainās arī atbalsts, kas nepieciešams. Vidēji mēnesī palīdzību sniedz vairākiem simtiem cilvēku no Ukrainas.

„Ukraiņu iedzīvotāju plūsma uz Latviju ir samazinājusies, arī tranzīta ceļš, bet joprojām ukraiņu cilvēki ir aktīvi atbalsta vietu apmeklētāji, joprojām ietaupa uz visu, kur vien var ietaupīt savā ikdienā, jo strādā pamatā mazkvalificētu darbu un mazāk atalgotu, tāpēc viņi ļoti taupa.”

Ja cilvēki vēlas palīdzēt, tad biedrībā „Tabitas sirds” secināts, ka visvairāk nepieciešamas sadzīves lietas - trauki, katli, tējkannas, sadzīves tehnika un mēbeles. Biedrība „Tabitas sirds” Liepājā kopā ar pašvaldību radījusi atbalsta vietu Kārļa Zāles laukumā, kas tiekot arī aktīvi izmantota, stāsta biedrības vadītāja.

„Izvērtusies kā tāda ukraiņu savstarpējā satikšanās vieta. Viņi turas savā kopienā, čatos un telegrammā. Tas ir arī pateicoties organizācijām Latvijā, kuras rīko pasākumus, lai viņi varētu satikties.”

Skaudrākais secinājums par to, kas notiek ar cilvēkiem, ir atsvešināšanās, atklāj Kristīne Vidzeniece.

„Ir ģimeņu problēmas, ilgstoša atsvešināšanās, protams. Arī ģimenes diemžēl uz izjukšanas robežas. Ilglaicīgi sievas un bērni ir šeit, vīri ir tur. Pārmetumi utt. Psiholoģiski ir grūti, arī bērniem ir dažādi gadījumi. Piemēram, aizbrauc tur apciemot, bet atbrauc atpakaļ un ir jāapmeklē psihologs, jo ir visādi nemieri, kas saistīti ar to, kas piedzīvots tur.”