Purvi, slīkšņas, mitras ieplakas tīrumu vidū – tas nav kaut kas nevēlams, bet pat attīstāms un veidojams no jauna vietās, kurām pāri gājusi meliorācija. To ir formulējis Latvijas dabas fonds, par šī gada dzīvotni vai biotopu izvēloties mitrājus. Kāpēc attieksme pret tiem būtu jāmaina un kāpēc Latvijas laukos pat top mākslīgie purviņi?

Šī ir lauksaimniecības zeme. Praktiski mitrājus - elementus ūdens kvalitātes uzlabošanai - mēs cenšamies būvēt vietās, kas nav tieši izmantojamas, lai neatņemtu to aktīvi izmantojamo [platību].

Ar Latvijas Valsts Ģeoloģijas un meteoroloģijas centra ekspertu Jāni Šīri stāvam pie Slocenes upes Tukuma pievārtē. Cik vien tālu acis spēj saskatīt, redzami labības lauki, starp tiem – retu viensētu puduri un augstsprieguma elektrolīnija.

Mums pie kājām ir plānu ledu pārvilkusies ieplaka. Slocenes upe ievadīta tādā kā katlā, kas palēnina upes plūdumu, un kur notiek ūdens attīrīšanās, skaidro Šīre.

Tālāk Slocene plūst jau daudz tīrāka nekā bijusi. Tādu pašu ūdens attīrīšanas funkciju dabā pildītu purvi. Tos likvidējot intensīvās lauksaimniecības vārdā, pēc kāda laika, izrādās, jāmeklē šādi risinājumi.