Katra ziņa par notiekošo Ukrainā sāp un ievaino arī no attāluma, tā Latvijas Radio stāsta Vladimirs Markevičs, kurš ar ģimeni šobrīd uzturas Melnkalnē. Teju ik dienas vīrietis cīnās ar vēlmi doties karot, taču to nedara meitas dēļ.

Ja būs tā, ka mēs varēsim droši tikt atpakaļ Ukrainā, tad mēs nekavējoties dosimies ceļā atpakaļ uz mājām.

Ierakstā dzirdama Vladimira Markeviča balss. Viņš kopā ar sievu Svetlanu un meitu Miladu Ukrainu pameta pēc pirmās kara dienas – naktī uz 25.februāri. Līdz tam ģimene dzīvoja Odesā. Sākotnēji Markeviči devās uz pavisam netālo Moldovas galvaspilsētu Kišiņevu, kur ar šo ģimeni iepazinās arī Latvijas Radio. Dažas nedēļas pavadīja tur un tad devās uz Melnkalni, kur ģimenei dzīvesvietu apmaksāt piedāvāja Vladimira darba vieta. Viņš attālināti strādā starptautiskā IT uzņēmumā, tāpēc joprojām pats spēj ģimeni nodrošināt. Arī daudzi Vladimira kolēģi šobrīd uzturas Melnkalnē.

Tā kā viņi ir izpalīdzīgi – palīdz mums nomaksāt īri un citas lietas – tāpēc izdomājām, ka varam pārcelties uz Melnkalni. Ja godīgi, tas ir ļoti tālu no mājām, tāpēc priekš manis tas nebija viegls lēmums doties vēl tālāk prom. Bet tomēr nolēmām pamēģināt, ja jau darba vietai esam šeit vajadzīgi.

Latvijas Radio ar šo ģimeni iepazinās aptuveni pirms mēneša Moldovas valsts universitātes Mediju centrā, kurā tolaik Vladimiram piešķīra telpas darbam. Mājas Odesā ģimene pameta ar savu auto un pāris stundu laikā jau nonāca galamērķī – Kišiņevā.