Piedzimis Latvijā un tēvs viņam ir latvietis – šis cilvēks bērnībā nonāca Krievijā, bet 2014. un 2015. gadā cīnījās Ukrainas brīvprātīgo formējumos, ko Krievijā tagad uzskata par teroristiskām organizācijām. Latvijā mīt viņa brālis un māsas. Tomēr Latvija viņu cenšas izraidīt uz agresorvalsti, kurā viņš nav dzīvojis daudzus gadus un kuras pilsonības pieņemšanu vērtē kā kļūdu. Kāpēc tas ir noticis un kādi ir risinājumi?

Rīdziniece Linda Leikuma izvelk no somas biezas dokumentu mapes. Tur ir pirmās Latvijas brīvvalsts laikā izdotu dokumentu kopijas – senči Latvijas teritorijā 19. gadsimtā un joprojām zaļojošie dzimtas koka zari, no kuriem kuplāko izveidojis viņas 1934. gadā dzimušais vectēvs Ints Josts, kurš bija precējies trīs reizes, aiz sevis atstājis daudz pēcteču.

"Kopā seši bērni. Mana mamma ir no pirmās sievas, divi brāļi un divas māsas no otrās sievas. Ar trešo sievu viņam bērnu nebija, vectētiņam. Baiba, Nils, Ingūna, Sarmīte, Inguss... Es pat sākumā to uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi aizsūtīju. Radinieku kaudze!" saka Linda.

Pēdējais bērns, zēns, kurš piedzima 1984. gadā, kad otrā vectēva laulība bija izirusi, bet trešā vēl nebija noslēgta, Lindai sanākot onkulis.

Viņa nosmej, ka ir pat nedaudz vecāka par "onkuli", iespējams, bērnībā tomēr spēlējusies kopā ar viņu, jo vectēva mājās Latvijas provincē tam laikam ļoti demokrātiskā manierē viesojās gan mazbērni, gan arī šis puisēns – pēc izskata sava tēva kopija, kurš uzauga turpat kaimiņos.

Astoņdesmito gadu beigās gan zēns pazuda no ģimenes redzesloka, jo viņa mamma, pēc tautības krieviete, puiku aizveda uz Dņipropetrovskas apgabalu Ukrainā, kur dzīvoja vecmāmiņa no mātes puses. 1990. gadā zēns ar māti pārcēlās uz Sanktpēterburgu, bet 1997. gadā – uz Sevastopoli Ukrainā. Un ģimenes patriarhs Ints starplaikā emigrēja uz Izraēlu; ar šo valsti saistīta viņa trešās sievas ģimene.