Mums nereti patīk teikt, ka esam noslēgtie ziemeļnieki un introvertu nācija, kam nepatīk socializēties. To esam pat spējuši ieaust asprātīgā un pašironiskā Latvijas literatūras eksporta kampaņā. Bet vai šo noslēgtību un introvertumu reizēm neizmantojam kā atrunu, lai nemaz nepūlētos apgūt veiksmīgas socializēšanās prasmes? Tā uzskata Elīna Barreta, kuras grāmatu „Socializēšanās rokasgrāmata latvietim” 29.februārī atvērs Latvijas Grāmatu izstādē Ķīpsalā. Autore uzsver: veiksmīgas socializēšanās pamatā ir pavisam vienkāršas lietas – sveiciens, laipns skats un spēja ieklausīties otrā, ne tikai runāt par sevi.

Ideja par socializēšanās rokasgrāmatu Elīnai radusies, atgriežoties Latvijā pēc astoņu gadu dzīves Lielbritānijā. Atstatums palīdzējis pamanīt latviešu tipiskākos klupšanas akmeņus saskarsmes lauciņā.

„Pirmkārt, tā ir ļoti kūtra atsaukšanās uz kontaktu. Cilvēki novēršas. Starta punkts saskarsmei tiek pārcirsts saknē. Otrs – mums ir mazas paviršības laipnībā, proti – kā socializēties. Trešais – abpusējība. Cilvēki sarunā mēdz neizrādīt interesi par otru,” viņa stāsta.

Elīna Barreta studējusi kultūras teoriju un sociālantropoloģiju, un savā „Socializēšanās rokasgrāmatā latvietim” viņa raksta: „Attaisnojot izvairīšanos no iepriekš neplānotas sapazīšanās vai vārdu apmaiņas, latvieši mēdz sevi pieskaitīt pie nerunīgajiem un noslēgtajiem ziemeļniekiem.”

Autore gan piekrīt, ka mentalitātes atšķirības nav izdomājums un mēs patiešām esam atturīgāki.

„Svarīgs faktors ir gan klimats, gan populācijas blīvums. Mūsu nav tik daudz, tādēļ nesanāk ikdienā rīvēties vienam gar otru. Līdz ar to iznākt no savas „čaulas” un piekļūt otram ir grūtāk. (..) Bet vēl jo vairāk šajā gadījumā ir vajadzīgi šie mazie rituāli, kas palīdz atkausēt ledu un ikdienas saziņā ātrāk uzbūvēt tiltu vienam pie otra. Tā ir laipnība, acu kontakts, labdien, paldies, kā iet… Tam vajadzētu notikt automātiski, lai būtu iespējama tālākā saziņa,” stāsta grāmatas autore.