“Viens no jaunākajiem Skotijā jebkad priekšlaikus dzimušajiem bērniņiem beidzot dodas mājup!” tāds ieraksts pirms dažām dienām rotāja britu raidsabiedrības BBC ziņu lentu. Četrus mēnešus pirms laika dzimusī meitenīte Sofija, kura pasaulē nāca oktobrī tikai 22 nedēļu vecumā, ir retums pasaules mērogā.

Izrādās – viņas vecāki ir Skotijā dzīvojoši latvieši Egija un Inārs Biriņi. Nu jau vairākas nedēļas mazā Sofija ir mājās, un Egija Biriņa piekrita dalīties ar Latvijas Radio viņas piedzimšanas stāstā, lai dotu cerību arī citu priekšlaikus dzimušu mazuļu vecākiem.

Egija Biriņa Skotijā dzīvo jau vairāk nekā 12 gadu, kopš desmit gadu vecumā aizbrauca līdzi mammai. Tur viņa pabeigusi gan skolu, gan augstskolu, un apprecējusies ar Latvijā iepazīto vīru Ināru. Latvijas Radio “Zoom” programmā tiekas ar Egiju viņas mājās netālu no Glāzgovas. Jau divas nedēļas viņi mājās ir trijatā ar mazo Sofiju.

“Mums iet labi. Viņa uzvedas kā īsta princese! Naktis ir negulētas, kā jau visiem vecākiem. Viss ir lieliski,” priecīgi saka Egija, fonā skanot meitiņas balsij.

Sofijai bija jādzimst tikai februāra sākumā, bet viņa pasaulē ieradās četrus mēnešus par agru – jau pērn oktobrī.

“Pirms trim gadiem es jau biju zaudējusi vienu mazuli 21 nedēļā un piecās dienās. Kad uzzināju par šo grūtniecību, biju ļoti priecīga, bet arī ļoti nobijos, jo domāju, ka tas var atkārtoties. 20 nedēļu ultrasonogrāfijā viss izskatījās ļoti labi, bet drīz man sākās asas sāpes mugurā. Vēlāk sākās arī asiņošana,” dramatiskos rudens notikumus atceras Egija.

Ārsti paziņoja, ka ir sākušās dzemdības.

“Man likās, ka atkārtojas viss tas pats šausmīgais, kas pirms trim gadiem. Mani ielika slimnīcā, turklāt tā bija mana dzimšanas diena. Pirmais ārsts, kurš atnāca, pateica, ka man ir jādzemdē un ka neko tur nevar izdarīt. Pēc pāris stundām atnāca otrs ārsts un teica: mēs varam mēģināt glābt. Teicu, ka esmu gatava visam, lai tikai noturētu mazuli,” stāsta mazās Sofijas mamma.

Ārstiem izdevās vēl desmit dienas noturēt mazo Sofiju mammas vēderā. Egija atceras, ka gulējusi gultā ar kājām augstāk par galvu un centusies gandrīz nekustēties. Visticamāk, tieši šīs dienas izšķīra mazuļa likteni. Piedzimstot Sofija pārsteidza gan vecākus, gan ārstus.

“Piedzimstot viņa sāka raudāt! Mēs pat nedomājām, ka viņa izdzīvos, kur nu vēl – brēks! Es neticēju, ka tik maziņš var raudāt,” stāsta Egija. Pirms vest mazuli projām, viņu uz mirkli iedeva paturēt mammai rokās. “Tas bija maģiski. Turēju viņu tikai kādas piecas minūtes, bet tā likās kā mūžība. Viņa bija tik maziņa, ietīta tādā segā, ka viņu pat īsti nevarēja redzēt,” viņa atceras.

Sofija piedzimstot svēra 500 gramu un bija 26 centimetrus gara – apmēram tikpat, cik viņas tēta plauksta. Ārsti iepriekš bija devuši 10% izredžu, ka bērniņš varētu izdzīvot dzemdībās un vēl mazākas izredzes, ka izdosies izķepuroties pēc tam.

Pirmo reizi rokās Sofiju mamma turēja pēc nedēļas, bet kopumā mazulīte slimnīcā pavadīja četrus mēnešus, viņas plaušas ilgi ventilēja mākslīgi.