Neziņa par gaidāmo vēlēšanu rezultātiem lielāka nekā jebkad

Darbam apvienotajos novados gatavi ļoti daudz cilvēku – uz katru deputāta vietu ir astoņi kandidāti. Plašais piedāvājums, partiju skaits, nebijuši nosacījumi un jauno novadu izveide liek secināt, ka reti kurā pašvaldībā var prognozēt uzvarētājus. Vienlaikus daļa potenciālo deputātu lēmuši nekandidēt.

Pirmo reizi neskaidrība par pašvaldību vēlēšanu rezultātiem Latvijā ir tik liela. Varbūt tikai dažās vietvarās varētu ar pārliecību piekrist derībām par to, kurš vadīs jauno pašvaldību pēc 5. jūnijā gaidāmajām vēlēšanām. Rīgā vēlēšanas nenotiek, jo tās dome pērn ievēlēta uz pieciem gadiem, bet par 683 deputātu vietām 41 pašvaldībā sacentīsies 5599 kandidāti. Atbilstoši Centrālās vēlēšanu komisijas datiem uz katru deputāta vietu ir astoņi kandidāti. Pirms četriem gadiem – pieci.

Visvairāk kandidātu sarakstu ir Nacionālajai apvienībai, kas startē 36 no 41 pašvaldības, nekandidē Ādažu novadā un dažos topošajos novados Latgalē. Uz papēžiem min Jaunā Konservatīvā partija ar pieteikumiem 35 novados, plāniem izpaliekot, piemēram, Salaspilī, Ventspils, Līvānu novados. Jaunā Vienotība cīnīsies par vietām 34 pašvaldībās, nestartējot atsevišķos novados Kurzemē un Latgalē. Latvijas Reģionu apvienība startē 31 novadā, 20 no tiem ar individuālu sarakstu. Politiskā spēka vadītājs Edvards Smiltēns stāsta, ka kandidātu sarakstos atspoguļojas gan pieredze, gan jaunā maiņa politikā.

„Situācijas ir ļoti atšķirīgas. Piemēram, daudzi esošie mēri Liepājā, Siguldā, Ādažos, Saulkrastos, Salacgrīvā. Un ir jaunas komandas izveidotas, jo esam ņēmuši vērā nepieciešamību politikā ievest pilnīgi jaunus cilvēkus un tie ir 40% no visiem sarakstu kandidātiem.”

Pašvaldību lietu eksperte Latvijas Universitātes profesore Iveta Reinholde uzsver, ka līdzīgas tendences vērojamas vairumā pieteikto sarakstu. Tas varētu būtiski mainīt vietvaru darbu.

„Mēs labi redzam, ka ir sasniegts tas mirklis, ka viena daļa domju deputātu, kuri bijuši ļoti ilgi, vairāk nekā vienu vai divus sasaukumus, ir sasnieguši pensijas vecumu un pamazām noiet malā. Vajadzētu notikt arī paaudžu nomaiņai, kas varētu ienest citu skatījumu un progresīvāku pieeju,” analizē Iveta Reinholde.