Godīgs, vērīgs, smalkjūtīgs, ar izteiktu humora dzirksti apveltīts - tā kolēģi - kino ļaudis raksturo kino dramaturgu Alvi Lapiņu. Līdzīgu raksturojumu varētu dot viņa rakstītajiem kino scenārijiem, kas ir pamatā aptuveni 30 Latvijas filmām. To vidū ir tādi populāri darbi kā "Mirāža", "Aija", "Zītaru dzimta", kā arī lieliskās ģimenes filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis" un "Ūdensbumba resnajam runcim". Alvis Lapiņš šogad pasludināts par "Lielā Kristapa" balvas laureātu par mūža ieguldījumu filmu mākslā.

Kā jūs pats attiecaties pret faktu, ka tagad četriem jūsu "Lielajiem Kristapiem" piepulcēsies arī balva par mūža ieguldījumu?

Alvis Lapiņš: Tā pirmā doma – vai tad mūžs jau galā? (smejas). Bet tas ir jauki, jo apliecina, ka kādam kaut kas labs ir izdarīts caur tiem darbiem. Nu, slikta sajūta nav! Paldies!

"Lielais Kristaps" ir taustāma, profesionāļu piešķirta balva, bet vai esat saņēmis arī kādas, tā teikt, netaustāmas, bet ļoti svarīgas balvas? Kad kāds vienkārši personiski pasaka paldies par kādu filmu, kas viņu ir iedvesmojusi vai aizkustinājusi?

Alvis Lapiņš: Mazie skatītāji. Viņi jau tādi impulsīvāki. Sevišķi pēc pirmajiem filmas "Emīla nedarbi" seansiem nāca klāt un paņēma aiz rokas, ar to bez vārdiem apliecinot – tu esi manējais! Attiecībā uz kritiķiem gan dažreiz sanāk nošaut greizi. Bet tā jau tam jābūt. Nevar visu laiku šaut taisni.