Ojāra Vācieša muzejā izstāde “Zūdošais Torņakalns”. Ko mainīs "Rail Baltica"?

Vēstures liecības reizēm mēdzam novērtēt tikai tad, kad tās jau ir zudušas – tā saka fotoizstādes “Zūdošais Torņakalns” autori. Izstādē, kas no šīs nedēļas skatāma Ojāra Vācieša muzejā Rīgā, apkaimes iedzīvotāji fiksējuši liecības no vecās Torņakalna apbūves, daļu no kuras nākotnē varētu skart “Rail Baltica” trases būvniecība.

Stāsta Māra Rozenberga:

Putnu, ceriņu un Māras dīķa ieskautais Ojāra Vācieša muzejs darbu pēc pandēmijas dīkstāves šonedēļ atsācis ļoti rosīgi. Pie ieejas satieku muzeja speciālistu Mārtiņu Bērziņu, kurš tieši tobrīd afišu stendā izliek drošības brīdinājumu, plakātus divām izstādēm un dzejas vakaram, kas šovakar notiks muzeja dārzā.

Mums būs dzejas lasījums “Zem ceriņu arkas”, kur piedalīsies Amanda Aizpuriete, Inta Riekstiņa, Agita Draguna, Valdis Vilcāns, stāsta Bērziņš.

Viena no izstādēm – “20 pavasari” - jau divdesmito gadu veidota sadarbībā ar netālu esošās Lutera draudzes māksliniekiem, bet otru veidojusi Torņakalna attīstības biedrība, un to esmu nolēmusi aplūkot tuvāk biedrības vadītāja Valda Gavara pavadībā.

Sākums tam ir pirms diviem gadiem,

Gavars aizved pie fotogrāfijas, kurā redzama sarkanbrūna koka māja ar tornīti Indriķa ielā 4. Plānots, ka gar to nākotnē ies “Rail Baltica” trase (https://www.lsm.lv/raksts/kultura/dizains-un-arhitektura/rail-baltica-izbuves-del-bus-japarvieto-vesturiska-tornakalna-stacijas-eka.a308520/).

To gribēja ņemt nost, bet tas ir viens no smukākajiem namiem, un neatļāva. Bet celtniekiem būšot grūti, visa rakšana notikšot līdz pusmetram no pamatiem. Viss šis Indriķa ielas posms tikšot noņemt nost. Tad mēs sākām interesēties sīkāk...

Kopuzņēmuma “RB Rail” reģionālais vadītājs Latvijā Ģirts Bramans gan Latvijas Radio norādīja, ka pēc projektētāju ieteikuma “Rail Baltica” tuneli tagad plānots veidot mazliet tālāk no Indriķa ielas apbūves. Tas mazināšot riskus apbūvei un ļaušot saglabāt optimālu piekļuvi īpašumiem.

Bet tieši Indriķa ielas stāsts savulaik bijis grūdiens Torņakalna iedzīvotājiem oficiāli nodibināt pašiem savu apkaimes biedrību. Fotogrāfs un vēsturnieks Valdis Gavars, kurš savulaik darbojies arī kā politiķis Rīgas domes opozīcijā, uzņēmies biedrības vadību.

Tad mēs uzzinājām, ka ir problēmas ar vēsturiskajiem tiltiem, ko it kā taisās jaukt nost, tad it kā vienu tomēr atstāt, tad ne... Tagad ir neoficiāla informācija, ka tilti tomēr cietīs. Tāpēc mēs arī vācam parakstus tiltu aizsardzībai, lai saglabātu vismaz vienu no tiem.

Runa ir par 20.gadsimta sākumā celtajiem Torņakalna un Altonavas ielas pārvadiem pār dzelzceļu, kas ir arhitektūras pieminekļi (https://is.mantojums.lv/8069). Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē gan norāda, ka neviena aizsargājamā objekta nojaukšana vai pārbūve pagaidām nav saskaņota, un pārvaldē par to vēl nav saņemts neviens iesniegums. Taču kopuzņēmumā “RB Rail” Latvijas Radio uzzināja, ka projektētāji secinājuši: nevienu no trim Torņakalna pārvadiem (arī Brīvzemnieka) to tehniskās konstrukcijas un tehniskā stāvokļa dēļ saglabāt nav iespējams. Tādēļ tiekot strādāts pie risinājuma ar pārbūvētiem šķērsojumiem, kas būs jāsaskaņo Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē.

Valdis Gavars uzsver: sliktākajā gadījumā ir jāsaglabā vismaz pārvadu vēsturiskie elementi.

Tik veci tilti – 1909. un 1910. gads – Rīgā ir tikai trīs. Trešais ir tā saucamais Gaisa tilts pie VEF. Pārējie ir celti Padomju laikā. Es neskaitu tos tiltiņus, kas ir parkos pār kanāliem. (Dzelzceļa tilts pār Daugavu būvēts 1914.gadā, bet Otrā pasaules karā tika pilnībā nopostīts un pēc kara atjaunots – red. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/dzelzcela-tiltam-riga--100-gadi.a82619/) Un tā nemanot tās vēstures liecības pazūd... Mēs protam to novērtēt tikai tad, kad tas ir zudis.

Tādēļ Gavars kopā ar fotogrāfiem Ati Balodi un Gati Galviņu attēlos iemūžinājuši veco Torņakalnu, tā tiltus un 19.gadsimta mājas sliežu tuvumā, par kurām sakrāti interesanti stāsti.

Šī ir dzelzceļnieku māja, celta no ciedru kokiem, kas speciāli vesti no Krievijas. (..) Bet šī ēka Akmeņu ielā, kas tagad ir dzīvojamā ēka, kādreiz ir bijusi stacija! Ne tikai Pārdaugavas, bet visas Rīgas centrālā stacija – tas bija vienu īsu brīdi, pirms tika uzcelta vecā stacija otrā Daugavas pusē. Un to retais zina. Protams, tolaik šī ēka bija lielāka, tai bija piebūves,” Gavars rāda uz vienu no fotogrāfijām. “Bet te, lūk, ir Armitsteda villa. Arī faktiski blakus dzelzceļam.

Ojāra Vācieša muzejs kā vieta Torņakalna fotogrāfiju izstādei nav izvēlēta nejauši – šis 18.gadsimta beigās celtais nams ir viens no vecākajiem Torņakalna apvidū, stāsta muzeja speciālists Mārtiņš Bērziņš.

Ojāra Vācieša muzejs glabā ne tikai Vācieša piemiņu, bet arī Pārdaugavas kultūrvēsturisko piemiņu. Tādēļ mums ir ļoti svarīga arī apkārtējā kultūrainava, jo muzejs iekļaujas kopējā telpā. Būtībā visi muzeji, kas atrodas ārpus Rīgas centra, funkcionē mazliet citādāk; mums ir ļoti svarīga sadarbība ar apkaimi un tās biedrībām. Vācieša muzejs ilgstoši sadarbojas, piemēram, ar Pārdaugavas Radošo centru. Tāpēc absolūti loģiska ir arī mūsu sadarbība ar Torņakalna attīstības biedrību.

Izstāde “Zūdošais Torņakalns” Ojāra Vācieša muzejā būs apskatāma līdz augusta vidum. Bet jau 15.jūnijā “Rail Baltica” projekta ieviesēji rīko tiešsaistes NVO forumu, kur kopā ar Rīgas pašvaldību un Satiksmes ministriju sola prezentēt līdz šim paveikto, tai skaitā projektētāju secinājumu, ka darbs jāturpina pie saīsināta tuneļa varianta, kā arī aicinās uz sarunu par turpmākajā projektēšanā detalizējamajiem risinājumiem.