Būt citādam un atšķirīgam vienmēr ir grūtāk, nekā pakļauties vairākumam. Jautājumi par dzimumidentitāti vai atšķirīgu seksuālo orientāciju daļai pusaudžu liek apšaubīt sevi un piederību "normālajam". Ja tas ir komplektā ar vecāku nepieņemšanu, tad līdz atkarībai, depresijai vai pat pašnāvībai ir tikai viens solis. Uzsākot labdarības maratonu "Dod pieci!", stāsts par transpersonu Marku, kurš 14 gadu vecumā saprata, ka nejūtas iederīgs meitenes ādā, kurā bija piedzimis. Pēdējo 10 gadu laikā viņš izgājis cauri dažādām krīzēm un fāzēm, lai pieņemtu sevi un dzīvotu sabiedrībā, kas nenosoda.

Marks, kura vārds ir mainīts, lai saglabātu anonimitāti, ir jauns puisis īsiem tumšiem matiem un lielām brūnām acīm. Viņš ir ģērbies neuzkrītošās haki krāsas drēbēs ar vienīgo košo akcentu – sarkanu šalli ap kaklu. Marka balss ir vīrišķīga, un nezinātājs pat neiedomāsies, ka saskaņā ar pases datiem viņš ir sieviete.

To, ka nav piedzimis īstajā ādā, Marks saprata pirms gandrīz 10 gadiem, kad viņam bija 14 gadi.

"Tas ir ļoti, ļoti sāpīgs konflikts starp izskatu un to, kas ir iekšā. Es jutu to disbalansu.

Man ļoti gribējās izteikties un parādīt to spēku caur savu balsi, caur savu izskatu, caur saviem sejas vaibstiem, jo tieši vīrišķīgajā veidā es varu panākt, kā es jūtos iekšā," pastāstīja Marks.

Ģērbties un uzvesties kā puisis viņš sāka pusaudžu gados. Lai gan apkārt bija saprotoši un atbalstoši draugi, tomēr vecāki – tieši tie cilvēki, no kuriem Marks būtu vēlējies sagaidīt lielāko atbalstu – no viņa novērsās.

"Maniem vecākiem, protams, tas nepatika. Jau tad sākās dažādi konflikti, viņi daudz kliedza uz mani, pat bija tādi draudi, ka tev jāiet uz psiheni. Bet es atklāti neteicu to, ka esmu transpersona, jo tas bija ļoti biedējoši man," pastāstīja jaunietis.

Vien pirms diviem gadiem, jau esot pilngadīgs, viņš vecākiem atklāja, ka ir transpersona. Puisis to uzrakstījis telefona īsziņā, jo pateikt aci pret aci bijis pārāk smagi.

"Protams, nevienam nepatika. Man bija tādas prasības – vai nu jūs runājat ar mani tādā veidā, kā es prasu, tas ir ar cieņu un sapratni un vīriešu dzimtē, vai arī mēs vispār nevaram runāt. Jo es nejūtos tā laimīgs ar jums un es nejūtos tā, ka jūs mani mīlat. Viņi izvēlējās vispār ar mani nerunāt," atklāja puisi.

Marks jau vairāk nekā gadu nav sazinājies ar mammu vai tēti. Tas esot smagi, jo viņš mīl savus vecākus un cer uz viņu pretimnākšanu, lai kādudien atjaunotu kontaktus.

Autore Madara Bērtiņa.