Liela daļa no kara bēgošo ukraiņu devušies uz Poliju. Viena no tiem ir Olha, kas kopā ar vīru Polijas dienvidos esošajā Krakovā dzīvo vairākus gadus. Olha nepilnu gadu strādā vietējā Ukraiņu kafejnīcā. Pati no Zaporižjas, bet vīrs – no Doneckas. Pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma abi palīdzējuši ukraiņiem. Olha arī vedusi automašīnas uz Ukrainu valsts aizstāvjiem. Par to viņai piešķirta Ukrainas armijas ģenerāļa medaļa.

Sarunā viņa stāsta par prātam neaptveramo Krievijas propagandu, kas tieši skārusi arī viņas ģimeni, Maskavas ielikteņa, tā dēvētā Motorolas nāvi sprādzienā mājā Doneckā un par savām acīm redzēto tā dēvētās “Zaporižjas Tautas Republikas” karogu, kas pirms vairākiem gadiem pilsētā jau “gaidījis” Krievijas armijas ierašanos.

“Šī ir interesanta lieta ar ukraiņiem – viņi visu laiku dzied,” sarunas ievadā, smejoties, saka Olha, bet atbildu viņai, ka man nebūt nav iebildumu. Vārds pa vārdam un nonākam pie stāsta par to, ka viņas mājā pirms vairākiem gadiem mitinājies Maskavas ielikteņu komandieris Arsenijs Pavlovs, kurš bija pazīstams arī ar pseidonīmu Motorola.

Piezīme: 2016.gadā Arsenijs Pavlovs gāja bojā daudzdzīvokļu ēkā Doneckā pēc tam, kad eksplodēja ēkas liftā ievietots spridzeklis. Viņš Donbasā vadīja bataljonu "Sparta" un bija viens no nozīmīgākajiem tur esošo Krievijas spēku komandieriem. Viņš bija bija pazīstams ar savu cietsirdību un personīgi piedalījies gūstekņu spīdzināšanā un nošaušanā.

Stāsta Olha: No mūsu dzīvokļa Doneckā, kur vīrs izauga un mēs tur dzīvojām kādu laiku ar bērniem, mēs no turienes aizbraucām un izvedām mammu un tur palika krustmāte. Periodiski viņai zvanījām, viņa negribēja izbrukat. Tas bija 2014.vai 2015.gads. Viņa reiz zvana un saka – pie mums izmitināja ļoti svarīgu karavīru. Krustmāte strādāja izlūkošanā. Vārds pa vārdam un beigās noskaidrojās, ka tas ir tas pats Motorola. Pēc mēneša kāpņutelpā notika sprādziens. Diemžēl tieši mūsu dzīvokļa līmenī, bet velns ar viņu … (smejas) Pēc tam sāka izmeklēt un prašņāt – kurš nogalināja? Vai nodeva pozīciju..? Zvanīja man un teica – “zinām, ka esat daudzbērnu ģimene un mūsu jaunā Doņeckas republika ir nozīmējusi nelielu pabalstu. Nu ne jau lielu pabalstu, jo mēs redz tāda jauna republika vēl… bet par šo pabalstu jums ir jāziņo mums par savu aktuālo atrašanās vietu”. Kā tad … tūlīt … (smejas) Pārsvarā no okupētajām teritorijām visus izveda. Okupētajā teritorijā palika pārsvarā veci cilvēki, bērnus gandrīz visus izveda. Palika manu draugu un paziņu vecāki. Tās tas diemžēl ir, mana krustmāte arī negribēja izbraukt, negrib mājas atstāt. Tādi tie ukraiņi ir. Ukraiņi laikam nebaidās ne no kā – ja nokritīs, tad nokritīs…