Valsts svētku nedēļā turpinām stāstus par augstākā Latvijas valsts apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņa – saņēmējiem. Šodien dodamies uz Zemgali, uz Iecavu, kur dzīvo bijušais policists Agris Kociņš. Viņš Triju Zvaigžņu ordeni saņēma kā viens no astoņiem Bauskas miličiem, kas 1991.gada 20.janvārī aizstāvēja Iekšlietu ministriju OMON uzbrukuma laikā.

“Tā būtu tā Māra! Nu, nāciet iekšā!” Agris Kociņš priecīgi saka, atverot sava Iecavas dzīvokļa durvis. Gaitenī mani laipni sveicina Agra sieva Aija un aicina nenobīties no ģimenes mīluļa Lakija – varena izmēra kaķa, kurš pēc brīža gurdi iznāk atrādīties ciemiņam.

“Viņš tāds, zini, ar raksturu...” brīdina Agris. “Re, patīk, patīk, citiem tā nenāk klāt...” viņš nosmejas. Esmu apstiprināta. Ar Agri piesēžam virtuvē un sākam sarunu ar to, kāpēc viņš vispār tajā 1991.gada janvāra naktī bija Iekšlietu ministrijā.

Agris Kociņš ir zemgalietis – skolā savulaik mācījies vēl Rundāles pils telpās, pēc armijas 1989.gadā sāka strādāt Bauskas milicijā. Barikāžu laikā viņam bija 21 gads. “Divdesmit viens, martā palika divdesmit divi,” viņš precizē.

Sargāt Iekšlietu ministriju 1991.gada janvārī Bauskas miliči pieteicās brīvprātīgi. “Varu pateikt par sevi personīgi – mēs visi bijām ar pagoniem, un mums bija jāpieņem lēmums. Nu, ir tā ministrija jāaizstāv! Tā ir mūsu ministrija, pareizi? Tātad jāaizstāv. Un to arī darījām. Braucām brīvprātīgi uz Rīgu un aizstāvējām,” viņš noteiktā balsī saka.

Liktenīgajā maiņā viņi bija astoņi. Trijiem biedriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķīra jau deviņdesmitajos gados, Agrim Kociņam un pārējiem četriem – tikai 2008.gadā.

“Pirmie ordeni saņēma tie, kas bija smagi ievainoti – nu jau nelaiķis Jānis Jasevičs, Aļģis Simanavičs, Renārs Zaļais,” atminas Kociņš.

Par sev piešķirto ordeni viņš uzzināja darbā. “Tas bija kaut kur ap pusdienlaiku. Man nebija ne jausmas, ka man ordenis piešķirts, vienkārši kolēģis piezvanīja un apsveica,” viņš atceras.

Kolēģis Agra vārdu bija ieraudzījis oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Sākumā šķitis, ka tas ir joks – kopš 1991.gada barikādēm taču bija pagājuši jau 17 gadi. Bet jau 90.gados visi Iekšlietu ministrijas aizstāvji bija saņēmuši Iekšlietu ministrijas atzinības, tāpēc rūgtuma par tik ilgi nākušu ordeni neesot bijis.

“Tāds mazs pārsteigums jau bija, ka pēc tik daudziem gadiem valsts ir novērtējusi tos visus notikumus... Gandarījums bija, ka no valsts saņemts tāds augstākais apbalvojums,” atzīst Kociņš.

Saņemt ordeni viņš devās kopā ar sievu Aiju. Viņi bija apprecējušies tikai pusgadu pirms barikādēm. “Kā es vienmēr ar humoru saku... nē, bez humora, nopietni – viņas nopelns arī tajā visā ir. Viņas pārdzīvojumi un viss pārējais... Tā nu braucām kopā saņemt,” viņš uzsver.