LSM ziņās: Pašvaldību palīdzības iespējas vardarbībā iesaistītajiem atšķirīgas

Gatavojoties labdarības maratonam, „Dod pieci!”, kurā šogad aktualizējam vardarbības ģimenē problēmu, pētām, kādas iespējas vardarbības upuriem ir lūgt palīdzību pašvaldībās. Iespējas pašvaldībās atšķiras, to atzīst arī Pašvaldību savienībā un norāda – trūkst darbinieku un arī finanšu resursu. Tikmēr cietušo stāsti liecina – ne vienmēr arī „uz papīra” rakstīto, pašvaldības nodrošina. 

"Man bija jābēg no tām attiecībām. Man bija jāsaorganizē transports, cilvēki, kas man fiziski palīdz salikt lietas mašīnā. Tad man bija jāpagaida brīdis, kad mana vīra nav mājās un, ka viņš neatbrauks pēc pusstundas atpakaļ un, jā. Tad 2017. gada 7. jūlijā tā bija diena, kad man bija iespēja tikt no tā cietuma, kurā man bija jāpiedzīvo nemitīga vardarbība, projām. Un es atbraucu uz Alūksni," stāsta Linda.

Linda, sāka dzīvi teju no nulles vairāk nekā 200 kilometru attālumā, vietā, kur dzīvo viņas vecāki. Attiecībās ar bijušo vīru, Lindai, galvenokārt, pāri tika darīts emocionāli un seksuāli.

"Sākas ar apsaukāšanu, apzīmējot, ka es esmu pilnīgi nederīga kā sieviete. No vienas puses priekš viņa būt absolūti kā mūķenei, dzīvot ieslēgtā mūsu kopējā dzīvesvietā. Nedrīkstēt satikties ar cilvēkiem. Nedrīkstēt darīt kaut kādas savas lietas, kas man bija pie sirds," turpina Linda.

Uz āru vīrs rādīja pilnīgi citu seju – ģimenisku un ļoti gādīgu. Lai arī tagad pagājuši jau vairāk nekā trīs gadi, pilnībā aizmirst vardarbību nav iespējams, jo Alūksnes novada bāriņtiesa, kā arī sociālo lietu pārvalde un virkne citu iestāžu, pēc Lindas domām, ne tikai nesniedzot atbalstu, bet pat kaitējot. Piemēram, bāriņtiesa pēc vairākkārtējiem mutiskiem ziņojumiem no Lindas, nav nekā rīkojusies, lai pasargātu bērnus un ģimeni. Vien pēc rakstiska iesnieguma bāriņtiesa norīkojusi psihologu, kurš, konstatējis, ka pret sievieti un ģimeni vērsta vardarbība. Un vairāk nekā.