LSM ziņās: «Mana tēva nāve» – savu pieredzi, tuvam cilvēkam aizejot, izrādē ielicis aktieris un režisors Varis Piņķis

Mēs visi esam mirstīgi, bet cilvēka dabā ir nedomāt par to. Taču pienāk brīdis, kad tas vairs nav iespējams, piemēram, ja uz aiziešanas sliekšņa nokļūst kāds tuvs cilvēks, kurš pats par sevi vairs nevar parūpēties. Šādos brīžos līdzcilvēki bieži vien piedzīvo izmisumu, bezspēcību un apjukumu. Kā viņam palīdzēt, kā vispār sadzīvot ar šo situāciju? Pirms vairākiem gadiem šādai pieredzei cauri gāja režisors un aktieris Varis Piņķis, kad smaga slimība skāra viņa tēvu. No pārdzīvotā tagad piedzimis iestudējums "Mana tēva nāve", kam pirmizrāde būs šovakar, 8. novembrī, "Willa teātrī".

Mana tēva aiziešana nebija gluži rozēm kaisīta. Viņu pārņēma demence. Tā kā tur nebija nekā no saulrieta apmirdzētas atmosfēras un apcerīguma. Es viņu kopu līdzās mātei. Pēdējos viņa dzīves trīs mēnešus.

Tas ir fragments no Vara Piņķa izrādes "Mana tēva nāve". Viņš pats tajā arī spēlē kopā ar savu krustdēlu, brāļa dēlu Antonu Piņķi. Izrādē skan jau iepriekš ierakstīts teksts un mūzika, bet aktieri izspēlē kustību etīdes bez vārdiem.

Mēģinājuma starplaikā Vari Piņķi aicinu uz sarunu, un viņš atzīst, ka labi saprot šādas izrādes riskus, jo tēma ir smaga un skumja, un viņš tai pievēršas laikā, kad citviet pasaulē kara apstākļos cilvēki iet bojā nepatveramos daudzumos. Taču viņa tēva aiziešanas laiks viņam bijusi tik šokējoša un vienlaikus arī vērtīga pieredze, ka viņš vēlējies to dalīt ar citiem, jo līdzīgu situāciju ir ļoti daudz.

Paradoksāli, bet tieši tēva dzīves pēdējos mēnešos, kad viņš bija kopjams, Varis ar tēvu sajuties daudz tuvāks nekā, iespējams, visas līdzšinējās dzīves laikā. Tāpat kā paradoksāli tas, ka visi mēs taču zinām, ka esam mirstīgi, tomēr tieši šo domu mēdzam atvirzīt visvairāk.

Vari Piņķi izrādē redzēsim saspēlē ar viņa brāļa dēlu Antonu Piņķi.

Antonam Piņķim spilgtā atmiņā braucieni pie vectēva Daiņa uz laukiem, arī brīdis, kad ģimenē uzzināja, ka vectēvs ir smagi slims. Izrādē Antonam savas izjūtas jāatklāj bez vārdiem caur kustību etīdēm.