Rīgas Stradiņa Universitātē šī bija Zinātnes nedēļa, kurā piedalījās arī uzvedības pētnieks Roberts Vests (Robert West) no Lielbritānijas. Paneļdiskusijā viņš runāja par tematu, par kuru daudzkārt pārliecinājies praksē: valdības politika un lēmumi sabiedrības veselības jomā drīzāk sasniedz mērķus, ja balstās uzvedības pētnieku atklājumos.

Sarunu ar Robertu Vestu par to, kā uzvedības zinātne var būt noderīga sabiedrības veselības uzlabošanā.

Lūdzu, vispirms īsi pastāstiet par sevi! Kāda ir jūs pieredze, kas ir jūsu pētījumu objekts?

Roberts Vests: Esmu Londonas Universitātes koledžas veselības psiholoģijas emeritētais profesors, un tas nozīmē – pa pusei pensionējies, man šķiet. Darbojos uzvedības zinātnē un uzvedības maiņas pētījumu lauciņā. Jau daudzas desmitgades esmu darbojies dažādās jomās, piemēram, saistībā ar smēķēšanu, alkohola patēriņu, satiksmes negadījumiem un kovidu.

Šīs problēmas ir ļoti aktuālas arī Latvijā: pie mums ir augsts alkohola patēriņa līmenis, ir daudz smēķētāju, cilvēki sēžas pie stūres iereibuši. Ko var darīt, lai to mainītu?

Roberts Vests: Ir milzums pierādījumu par to, kādas stratēģijas ir efektīvas, lai samazinātu smēķēšanu un alkohola lietošanu un lai uzlabotu ceļu satiksmes drošību, piemēram. Un lai patiešām veicinātu uzvedību, kas pasargā cilvēkus no infekcijas slimībām – tādām kā kovids. Sarežģītākais vienmēr ir tas, kā panākt, lai politikas veidotāji šos pierādījumus liktu lietā.

Apvienotajā Karalistē bija kāds ļoti jauks dabisks eksperiments. Pagājušā gadsimta beigās mūsu toreizējā valdība neko sevišķi daudz nedarīja, lai mazinātu smēķēšanu. Paaugstināja tabakas cenas, un tas arī lielos vilcienos bija viss. Smēķēšanas rādītāji tolaik bija ļoti augsti, augstāki nekā Latvijā tagad, un tie nemazinājās. Un tad – tas bija ap 2000. gadu – mēs sākām izmantot jau apkopotos pierādījumus par to, kas var veicināt smēķēšanas samazinājumu. Tur ietilpa arī medicīniskā palīdzība cilvēkiem, lai palīdzētu atmest smēķēšanu, un tam ir ļoti pamatīgi zinātniski pierādījumi, ka klīniskā atbalsta pieejamība ir nepieciešama. Iedarbīgas ir arī labas komunikācijas kampaņas, kas sabiedrībai palīdz ne tikai apzināties riskus, kas saistās ar smēķēšanu, bet arī aizkustina emocionāli – tā, ka ļaudis to sajūt. Nevis tikai vēsts, ka smēķēšana tevi kādudien nogalinās, bet ka tiešām iestājas apziņa, ka, piemēram, ja esi vecumā starp 30 un 40 gadiem, ik dienu, kad smēķē, tu zaudē 4 līdz 6 stundas no dzīves. Ik dienu, kad smēķē! Tāpēc steidzami jāatmet. Un tamlīdzīgi pasākumi, ieviešot smēķēšanas aizliegumus.

Kad sāka izmantot šos zinātnē balstītos paņēmienus, smēķēšana mazinājās un turpināja sarukt. Tikmēr citās valstīs, kur nebija šādas pieejas, it īpaši daudzās Eiropas valstīs, smēķēšanas rādītāji joprojām ir ļoti augsti. Tātad panākt, ka politikas veidotāji pieņem zinātnē balstītus lēmumus, ir galvenais uzdevums.

Tātad emocijas ir viena no „pogām”, kura būtu jāspiež valdībai, tomēr gaidīju, ka teiksiet, ka jāapelē arī pie ekonomiskiem apsvērumiem, piemēram, ka alkohols vai cigaretes izmaksā daudz naudas, ko varētu iztērēt citādi.

Roberts Vests: Tā ir daļa no kopuma. Panākumu atslēga pretsmēķēšanas kampaņā Anglijā nebija tikai kāds viens aspekts – tikai pavēstīt, ka kaut kas jādara, tikai iebiedēt. Tas bija atbalsts, vides maiņa, lai padarītu pieejamāku palīdzību. Tur ir tas uzvedības maiņas noslēpums: ka izveido tādu vidi, ka ir vieglāk izdarīt to, ko vairākums jau tāpat grib darīt. Domāju, ka daudzējādā ziņā cilvēki Latvijā ir līdzīgi ļaudīm vairākumā citu valstu. Lielākoties smēķētāji grib atmest, viņi labprāt nesmēķētu, viņi jau apzinās risku. Tāpēc jautājums ir, kā radīt vidi, kas atvieglo šo soli.

Zināmā mērā tas pats attiecas uz alkohola lietošanu. Te atšķirība ir tā, ka dzeršana ir ļoti dziļi iesakņojusies: mēs iedzeram vai katrā sabiedriskā pasākumā, un neliela daudzuma alkohola lietošanai ir ļoti zems risks. Ar augstu risku saistās liels alkohola patēriņš; laikam ar ne tik augstu, kā domā vairākums ļaužu. Ko var darīt, lai to risinātu? Pierādījumi liecina, ka daudz ko var iesākt saistībā ar vidi, kurā cilvēki dzīvo, raugoties uz tādām lietām kā alkohola reklāma un ierobežojot to. Arī alhohola cena izraisa izmaiņas, ja to paaugstina. Arī kampaņas, taču ne tādas, kurās sprediķo, ka nevajadzētu dzert vai tamlīdzīgi. Tām jābūt informatīvām, piemēram, ar vēstījumu „Vai zināji, ka sievietēm arī relatīvi neliels alkohola daudzums palielina krūts vēža risku?” Vairākums to nezina. Nezin, ka alkohols paaugstina sirds slimību risku. Saliekot visu kopā, rodas visaptveroša stratēģija, kura spēj panākt izmaiņas. Tam, ka šāda pieeja darbojas, ir daudz pierādījumu.