Rakstniecības un mūzikas muzejā atklās dzejnieka Linarda Tauna simtgadei veltītu izstādi

Noslēpumaina un Latvijā maz izcelta ir trimdas dzejnieka Linarda Tauna personība. Tiesa, viņš arī sevi publiski atklājis visai maz, visu savu būtību izsakot dzejā. Mēģinājums piekļūt viņam tuvāk būs izstāde "Linards Tauns – mūžīgais mākonis", kas no 25. novembra būs apskatāma Rakstniecības un mūzikas muzejā. Tā veltīta dzejnieka simtgadei.

Ievas Akurateres iedziedātais cikls "Plīvošana ar pilsētu" ar Aivara Hermaņa mūziku 90. gadu vidū daudziem Latvijā bija pirmā satikšanās ar Linarda Tauna dzeju. Pirms tam uz Atmodas viļņa bija klajā nācis arī viņa dzejoļu krājums Ojāra Vācieša sakārtojumā. Padomju laikā savukārt Tauna vārds nekur nefigurēja, jo viņš bija trimdas dzejnieks, modernists, literātu grupas "Elles ķēķis" dalībnieks.

Tauna simtgade šogad atzīmēta jau ar vairākiem notikumiem, un nu tā vainagosies ar viņam veltītu izstādi "Linards Tauns – mūžīgais mākonis", kas ir pirmā tik liela viņam veltītā izstāde. Kā saka izstādes kuratore Katrīna Kūkoja – mākonis ir metafora, kas viņu ļoti labi raksturo.

Izstādē pamatā būs apskatāmi rokraksti, manuskripti un fotogrāfijas, jo neviena piemiņas lieta no Tauna nav saglabājusies, toties viņa personību apvij dažādas leģendas un nostāsti, ko arī varēs uzzināt izstādē. Tā ir sadalīta zonās, kas atbilst Tauna dzīves vietām. Viss sākas ar Ragaciemu, kur viņš dzimis, un Anniņmuižu, kur viņš aizvadījis bērnību un jaunību kā jaunākais piecu bērnu ģimenē.

Tālāk izstāde izseko Tauna dzīves ceļam uz Vāciju Otrā pasaules kara laikā, kur viņš arī pieņem pseidonīmu ‘’Tauns’’, jo viņa īstais vārds Arnolds Mikus Bērzs-Bērziņš. Pēc tam jau seko Ņujorkas posms, kas ir nozīmīgākais viņa dzīvē un par kuru arī muzeja krājumā ir visvairāk liecību.

Mākoņa metafora daudzējādā ziņā sasaucas ar Tauna tēlu, arī pat vizuāli, jo fotogrāfijās viņš vienmēr redzams it kā ar vēja mazliet izjauktu frizūru. Ēteriski ir arī viņa atstātie manuskripti, tapuši uz ļoti plāna, gandrīz caurspīdīga papīra.

Tauna personības atmosfēru raksturo arī izstādes vizuālais tēls, ko veido māksliniece Anna Heinrihsone. Uz telpas sienām viscaur redzami grafiski mākoņi vairākos slāņos, kā arī dzeja, kas rakstīta uz tumšas sienas ar baltu krītu, daudz izmantots pauspapīrs, kas čaukst un plīvo. Tikai viens stūris ir atšķirīgs, tur Anna Heinrihsone ierīkojusi stilizētu dzejnieka darbistabu vai vientulības saliņu.

Izstādi papildina arī Jēkaba Nīmaņa veidota skaņu ainava, kā arī Linarda Tauna balss ieraksti, ko Katrīna Kūkoja dēvē par savu lielo prieku un atradumu un izstādes saldo ēdienu. Vienā ierakstā dzirdama Linarda Tauna saruna ar mākslinieku Augustu Annusu un viņa meitu Annu Annusu, kurā viņi runā arī par savu mākslinieku bohēmu, bet otrajā ierakstā skan dzeja paša Linarda Tauna lasījumā.

Izstāde "Linards Tauns – mūžīgais mākonis" Rakstniecības un mūzikas muzejā būs skatāma no 25.novembra.