„Jutām triecienu no sprādziena, tad dzirdējām lielas mašīnas, kas līdzīgas tankiem. Redzējām kā viņi pārbrauc pāri mašīnai ar cilvēkiem,” – tā par piedzīvoto pirms Ukrainas pamešanas stāsta Latvijas Radio satiktā kara bēgle. Uzrunātos vieno neticība redzētajam un laika izjūtas zudums, taču pāri visam cerība, ka varēs atgriezties drošā dzimtenē.

Linda Spundiņa bija devusies uz Ukrainas pierobežu Polijā un Slovākijā, lai uzklausītu kara bēgļu stāstus.

Neviens nevarēja iedomāties, ka tas varētu notikt tagad – šajā laikā.

Tu tikai klausies, kā viņi bēg un raud – tas ir neprāts. Tāpat kā tevi modina piecos no rīta draudzene, kas atrodas patvērumā savā mājā.

Es dzirdēju pirmos uzlidojumus un pirmo bombardēšanu.

24. februāra rītā ukraiņu dzīves mainījās. Sākās cīņa ne vien par savu dzimteni, bet arī par dzīvību. Mājvietas nācās pamest, tās iemainīja bumbu patvertnes. Sievietes, bērni un vīrieši, kas vecāki par sešdesmit gadiem, devās bēgļu gaitās. Pārējie palika aizstāvēt dzimteni. Tiem, kam izdevās pamest Ukrainu, ceļš nebija viegls.