“Ja pirms desmit gadiem kāds teiktu, ka varēšu savu filmu izrādīt Roterdamas kinofestivālā, man tas liktos neticams sapnis,” tā saka režisors Dāvis Sīmanis, kura spēlfilma “Gads pirms kara” 5. februārī piedzīvos pirmizrādi tieši Roterdamā. Sīmanis šo festivālu sauc par “režisoru Kannām” un neslēpj, ka pirmizrādi gaida ar satraukumu.

No iepriekšējām spēlfilmām “Pelnu sanatorija” un “Tēvs nakts” šis darbs atšķiras ar savdabīgo struktūru, stilizāciju un izteikti sirreālo noskaņu. Režisors atzīst, ka savā trešajā spēlfilmā atļāvies izkāpt no paša noteiktajiem “pareizības” rāmjiem un mazliet padauzīties. “Gads pirms kara” tiek pieteikts kā “anarhista Pētera Māldera traģikomiskais un sirreālais ceļojums 1913.gadā – laikā, kas pārvērta pasauli”, un režisors tajā saskata zināmas līdzības arī ar šodienu.

Pandēmijas dēļ uz interneta vidi savā 50. jubilejā pārcēlies arī Roterdamas starptautiskais kinofestivāls – viens no Eiropā tradīcijām bagātākajiem tā dēvētajiem "A" klases festivāliem, jo Nīderlandē tāpat kā daudzviet Eiropā kinoteātri pašlaik ir slēgti. Arī Dāvis Sīmanis 5. februāra vakarā ar pirmizrādes skatītājiem tiksies tiešsaistē. Taču, ja epidemioloģiskā situācija uzlabosies, jūnijā tikšot rīkota festivāla otrā daļa ar iespēju baudīt kino uz lielā ekrāna, kam nešaubīgi tika gatavota arī filma “Gads pirms kara”.

“Roterdamas festivāls man vienmēr asociējies ar tādu kā režisoru Meku, vietu, kur ir ļoti prestiži atrasties. Ja esi atlasīts šim festivālam, tas kaut kādā ziņā norāda tieši uz šīm režisoriskajām kvalitātēm, kas filmā tiek saskatītas. Nav runa par režisoru kā vienu personu, bet par filmēšanas grupas un aktieru sadarbību, kurā ir tapis ne tik ļoti komerciāls, bet vairāk ar mākslinieciskajām kvalitātēm radīts materiāls,” saka Sīmanis.

Filmā “Gads pirms kara” režisors kopā ar scenārija līdzautoriem Tabitu Rudzāti un Uldi Tīronu ievijis latviešu anarhista Pētera Māldera tēlu, tomēr tas nav biogrāfisks Māldera dzīvesstāsts.

“Pētera Māldera personība mani vairāk interesē nevis tajā kontekstā, ko mēs par viņu zinām, bet – ko mēs nezinām,” paskaidro Sīmanis. “Principā mēs nezinām, kas ar viņu notika pēc 1912.gada, ir tikai minējumi un versijas. (..) Un tas arī man ļāva būt ļoti brīvam. Es arī neuzskatu, ka būtu vajadzīga biogrāfiska filma par Pēteri Mālderi. Viņš jau nemaz nav tik interesants – viņš ir tāds vienkāršots slepkava. Mūsu filma vairāk ir par to, kā laikmeta idejas un sentimenti iznīcina cilvēku.”

Lai gan arī “Gadā pirms kara” jaušama drīza kara klātbūtne, tās noskaņa ļoti atšķiras no Sīmaņa iepriekšējām spēlfilmām “Pelnu sanatorija” un “Tēvs nakts”, kuru darbība risinās Pirmā un Otrā pasaules kara laikā. Sīmanis to raksturo kā “drāmu ar atsevišķiem absurda komēdijas elementiem”.

“Tā ir bezrūpīgāka un stilizācijas nozīmē dzīvelīgāka filma varbūt nekā mani iepriekšējie darbi,” viņš piebilst. Visas trīs Dāvja Sīmaņa spēlfilmas tapušas komandā ar mākslinieci Kristīni Jurjāni un operatoru Andreju Rudzātu. “Iepriekš mēs vairāk esam virzījušies laikmeta drāmas vai laikmeta traģēdijas virzienā, bet šeit – lai gan arī šī filma skar vēsturisku katastrofu, šo ekstrēmo laiku pirms Pirmā pasaules kara, kad visās dzīves sfērās visi piedzīvo stihiskas izpausmes gan saistībā ar filozofiju, gan politiku, mākslu un seksualitāti – šeit tomēr mēs atļāvāmies spēlēties ar šo materiālu. Jo ir skaidrs, ka filmas personāži, lai gan viņiem ir vēsturiski prototipi, tās visas tomēr ir vairāk kā tādas karikatūras,” stāsta režisors.