Atmiņas par kopdarbu ar režisori Antoniju Apeli uzrakstījusi Ligita Meķe.

Pāri Doma laukumam steidzīgā solī iet neliela auguma sieviete. Mugurā gari svārki, balta blūzīte, ap kaklu kreļļu virtene. Sirmie, biezie mati glīti sakārtoti, uzkrāsotās skropstas un uzacis izceļ viņas pelēko acu vērīgumu. Galamērķis – Latvijas Radio. Kas ir šī sieviete? Uz šo jautājumu atbildētu daudzi radio darbinieki – tā ir mūsu režisore Antonija Apele! Ne tikai režisore, bet arī  pedagoģe, kura runas mākslā „dresējusi” ne tikai aktierus, radio un vairāku televīziju žurnālistus, bet arī politiķus. Ļoti prasīga, šerpa. Viņas vadībā darbs bija jāizdara par simt procentiem. Atlaižu nebija nevienam.  Jā, Antonija runas nodarbībās bija ļoti stingra. To, cik tas bija svētīgi, novērtējam tikai pēc kāda laika.

Ja skolotājam nebūs stingru prasību pret skolēniem, tad viņš neko neiemācīs. Cilvēki ir dažādi, vajag uzmanīgi ieskatīties viņu dvēselēs, - kādreiz ir teikusi Antonija.

Ar nepacietību gaidīju viņas grāmatas „Prasme runāt publiski” iznākšanu. Šī grāmata, ir neatsverams palīgs visiem, kuriem  publiski jāuzstājas. Kaut gan daudzus gadus neesmu saistīta ar darbu radio, tik un tā pa reizei paņemu šo grāmatu un sava prieka pēc pavingrinos. Antonija ir ļoti runātīga. To mēs izmantojām runas mācībās, kad negribējās „paukšķināt” un „bubināt”,  atkārtot sarežģītos runas vingrinājumus. Tad pedagoģei uzdevām jautājumus, un viņa „paplašināti” atbildēja, līdz stunda arī bija galā.

Var būt, ka lielo runāšanu esmu mantojusi no temperamentīgās vecmāmiņas Emīlijas. Viņas valoda bija „aptamborēta” ar visādiem izteicieniem un sakāmvārdiem”, - kādā intervijā teikusi pati režisore.

Emīlija Razumovska bija īsta poliete, dzimusi Polijā. Iespējams, ka Antonija šerpo raksturu mantojusi no vecmāmiņas. Taču viņa bija arī ļoti cilvēcīga. Ja kaut kas bija sakrājies uz sirds, ar Antoniju varēja  izrunāties. Nekad netiku jautājusi, kad, būdama vienmēr aizņemta darbos, viņa paspēja arī nodarboties ar rokdarbiem - tamborēt. Man mājās ir vairākas viņas darinātas sedziņas. Un katru rītu kafijas krūzīti lieku uz  tamborēta paliktnīša.

Antonija Apele savā mūžā visu sasniegusi ar gribasspēku. To viņai bērnībā iemācīja tēvs. Meikuls Apeļs bija ievērojams Latgales kultūras darbinieks un rakstnieks, kuru 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Vjatlagu – nāves nometni Sibīrijā, kur pēc gada noslēdzās viņa mūžs. Antonija bija bezgala pateicīga un laimīga, kad radio varēja iestudēt tēva stāstu „Zemi dolūt”. 

Antonijas Apeles kā radiorežisores „pūrā” ir vairāk nekā simt piecdesmit iestudējumu. Viņa pati atzinusi, ka bijusi laime iestudēt labus literārus darbus un romānu fragmentus. Arī emocionāli ļoti smagus, jo mēs, redaktori, vienmēr ticējām, ka mūsu Antonija tiks galā. Klausītāji daudzus vakarus pavadīja pie radioaparātiem, kad skanēja viņas iestudētā Kolīnas Makkalovas romāna „Dziedoņi ērkšķu krūmā” radiovariants, ko režisorei uzticēja redaktore Biruta Krone. Antonija atcerējās, ka par šo romānu bija jūsmojusi Anita Grūbe. Iedeva viņai Megijas lomu. Kardināla lomā – Andrejs Žagars.  Antonija Apele sākumā gribēju atteikties no iestudēšanas, jo viņa  ir katoliete. Priesterim bērns? Pēc tam pārdomāja. Jo - iedos kādam citam kolēģim, kurš, būdams patālāk no reliģiskām lietām, neizpratīs darba dramatismu, iztaisīs no tā „grāvēju”. Dēls iet bojā. Tātad Dievs tev kaut ko atgādina – domā, atbildi par savu rīcību. Ja esi nolēmis iet uz garīgo semināru, izdomā, vai tas patiešām ir tavs aicinājums. Vai varēsi izpildīt visu, ko Dievs prasa. Garīdznieks kardinālam saka: „ Mēs visi esam tikai cilvēki.”