Teju vienlaikus ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā tapa arī labdarības organizācija "Ziedot.lv". Kāda bija ziedošanas kultūra Latvijā pirms 20 gadiem, kāds ir Latvijas ziedotājs uz citu Eiropas valstu fona, kā šī joma attīstījusies un kāda būs tās nākotne Eiropas Savienībā, par to sarunā ar "Ziedot.lv" vadītāju Rūtu Dimantu.

"Ziedot.lv" ir apritējuši divdesmit gadi, kas teju sakrīt ar Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Tie procesi, kas notika pirms iestāšanās ir kaut kā saistīti ar organizācija izveidošanu?

Rūta Dimanta: Es teiktu, ka pēc okupācijas laikā mēs kā sabiedrība jau strauji virzījāmies Rietumu demokrātijas virzienā, NATO un ES virzienā. Un arī labdarība ir daļa no Eiropas vērtībām. Es domāju, tas ir ļoti likumsakarīgi, ka attīstījās šī došana kopējam labumam, jo, kas tad ir ES, tā ir vienošanās kopā dzīvot labāk, palīdzēt vienam otram un uzturēt šīs Eiropas vērtības, kā vienlīdzība, solidaritāte, tiesiskums.

Ziedošana ir viena no tām vērtībām, kas veido sabiedrības, kāpēc vispār kopienas var pastāvēt. Tas bija likumsakarīgi, ka, attīstoties ceļam uz ES, arī Latvijā attīstījās tāda apziņa, ka pašiem vien par sevi jāuzņemas atbildību un sev jāpalīdz. Protams, mēs esam daļa no ES, bet paskatoties, kā Eiropā sabiedrība uzņemas atbildību par saviem procesiem, teiksim, arodbiedrības cīnās, kas varbūt Latvijā nav tā aizgājis. Tāpat viņiem arī citas pilsoniskas aizstāvības organizācijas, tā kā palīdzība vietējā kopienā, brīvprātīgais darbs, kas mums okupācijas laikā nebija un pēc okupācijas šos pirmos 10 gadus mēs pamazām attīstījāmies, kamēr sasniedzām kaut kādu materiālo briedumu un tad varējām jau paskatīties kā ir apkārt.

Vai jūs atminaties arī pašu ziedošanas kultūru pirms "Ziedot.lv" izveides un pirms Eiropas Savienības? Kā tā atšķirās?

Rūta Dimanta: Tā bija ļoti maz attīstīta, bija vēl tās vecās organizācijas, kas vēl turpinājās no Padomju Savienības. Bija ļoti lieli juku laiki, kad labdarībai, teiksim, trimdas latvieši daudz ziedoja, bet nauda visur kur pazuda. Mums nebija tādu ziedošanas tradīciju un mēs visi bijām izsalkuši, un nevienam nekas nebija.

Tu vari ziedot tikai tad kad tu esi pārticis, tas nav saistīts arī naudas daudzumu un miljoniem, bet, tad kad tev pietiek saviem bērniem un tu no saviem 10 latiem vienu vari atdot kādam svešam cilvēkam.

Un 90. gados bija tā transformācija un arī daudz zemāka uzticēšanās savstarpēji, bet ziedošana ir par uzticēšanos. Kad mēs nodibinājāmies 2003. gadā, tad tā uzticēšanās no sabiedrības nebija. Mums nebija tā, ka uzreiz ziedotu un pirmie gadi bija ļoti pieticīgi labdarības jomā, tas uzauga lēni, soli pa solim kamēr cilvēki redzēja, ka kāds ir noziedojis un tas kaut ko ir izdarījis.

Arī veidojot "Ziedot.lv" mums jau nebija tādas izpratnes, bija ideja, ka vajadzētu, bet kā tieši to darīt, es ļoti daudz skatījos, kā to dara gan Lielbritānijā, kas vēl bija ES tolaik, gan Vācijā, gan Ameerikā. Kā to dara demokrātiskajā pasaulē, ka to savu nopelnīto pēc nodokļu nomaksas viņi brīvprātīgi vēl iedod sabiedriskajam labumam. Un te mums bija ļoti laba atsauce arī uz neatkarīgās Latvijas laiku pirms okupācijas, ka tad bija ļoti labas tradīcijas, bet tās vienkārši tika pārrautas. Un brīdī, kad iestājāmies ES, mēs no tā kā saņēmējvalsts kļuvām par klubiņa biedru, kas jau pasaules līmenī ir arī devējvalsts. Tas ir tāds sabiedrības briedums, ka mēs negaidām tikai no citu valstu pilsoņiem Nīderlandē, Vācijā vai ASV, kas kādu vēstniecību programmu veidā atsūtīs mums palīdzību, bet jau paši to varam.