Krievijas uzsāktā kara sākumā no uzlidojumiem slēpušies pagrabos, patvertnēs, metro, tagad viņi ir Latvijā. Latvijā šobrīd reģistrēti vairāk nekā 32 000 Ukrainas civiliedzīvotāju. Bēgļu kustība nav apsīkusi – daudzi no Latvijas dodas tālāk, citi atgriežas Ukrainā. Stāsts par ģimeni, kas Ukrainu pameta 2022.gada martā, lai apmetos Rēzeknē.

Hallo! Jā, es jau tuvojos vilcienā, bet kur jūs esat? O, paldies! Jā, tūdaļ būšu. Tiklīdz izkāpšu, ja jūs neieraudzīšu, tad zvanīšu. Labi, labi! Uz drīzu tikšanos, attā, attā! (Tālāk var palaist apakšā.)

27 gadus vecā Natālija un septiņgadīgais Jegors mani sagaida uz Rēzeknes dzelzceļa stacijas perona. Neesam tikušies gandrīz divus gadus, tikai ar Natāliju apmainījušās vēstulēm soctīklos.

Bēgļus no Harkivai netālā Cirkunu ciema Krievijas pierobežā 2022.gada maijā intervēju kādā viesu mājā pie Rāznas ezera. Viņi bija nesen iebraukuši – no okupētajām teritorijām cauri Krievijai. Uzlidojumos cietušajās Cirkunu mājās uzdrošinājās palikt tikai večuki, jaunāka gadagājuma cilvēkus Krievijas karavīri dzina prom, izlaupīja, ko varēja. Citi no aktīvās karadarbības zonas izmisumā bēga paši. Natālija ar piecgadīgo Jegoru, vīru un viņa vecākiem saspiedās vienā automašīnā, paņemot līdzi tikai pašu nepieciešamāko, viņiem nebija pat vasaras drēbju. Latvijā vīrs sāka strādāt Rēzeknes gaļas kombinātā, Natālijai izdevās iekārtoties centra „Zeimuļs” kafejnīcā. Viņi atrada bērnudārzu puikam, noīrēja vienistabas dzīvokli.

Likās, ka viss sāk nokārtoties, taču notika neparedzētais: Natālijai plīsa aklā zarna, strutas izplatījās vēdera dobumā. Jaunais organisms, par laimi, uzvarēja iekaisumu, tikai nācās ilgāk pagulēt slimnīcā. Dažas dienas pirms tam vīra vecāki bija devušies atpakaļ uz Ukrainu. Arī Jegors saslima, Natālijas vīrs atprasījās no darba. Dzīvoklī bija vēss, viņi sala, bet, kad pieslēdza centrālapkuri, rēķini šokēja. Ģimene nekvalificējās sociālajiem pabalstiem, nostāties uz kājām palīdzēja labu cilvēku ziedojumi, bet garastāvokļa uzlabošanai – kāds kārums.

Tagad lomas mainītas, Natālija cienā mani: ar dzelteno zirņu zupu, bet saldajā ēdienā – plānās pankūkas ar aveņu ievārījumu, kas atceļojis no Cirkuniem, kur viņi dzīvoja pirms kara.

Natālija, kurai ir maģistra grāds restorānu un tūrisma vadībā, Ukrainā bija menedžere interneta veikalā, vīrs – tālbraucējs šoferis. Viņi dzīvoja privātmājā kopā ar vīra vecākiem, bija pārtikuši. Īres dzīvoklis Rēzeknē ir pieticīgs, vecāku un dēla gultas cieši blakus. Kāds viņiem atdevis skolas solu kā no 70. gadiem. Pamatīgāku galdu, kur puikam mācīties, izdevies atrast izmestu pie miskastēm, neslēpj Natālija.

Bet te nav kara. Viņa saka - atceroties katru okupācijas stundu, tās trīs nedēļas, kad viņi sēdēja mitrā pagrabā, tikai pa laikam uzdrošinoties izskriet uz māju, un ārā skanēja sprādzieni.

Cirkunos, ko tad, kad viņi jau bija Latvijā, okupanti tomēr pameta, Natālija ar Jegoru pēc divu gadu prombūtnes uz nedēļu riskēja atgriezties pagājušajā vasarā. Zēnam bija jāmaina pase, un, pats galvenais, gribējās satikt vecākus un vecmāmiņas.

"Sacīt, ka ciems ir „sadauzīts” – tas nozīmē vispār neko nepateikt. Nav nevienas veselas mājas. Ne jau tā, ka visas ir iznīcinātas līdz nepazīšanai, bet vienai nav jumta, cita pilnībā nodegusi, cita – izdegusi, citai logi izdaudzīti, vēl citai vairs nav žoga. Ir sīki bojājumi, kā tagad ukraiņi saka: oi, man tur tikai logi, durvis, žogs… Nu nekas, paldies Dievam, vismaz stāv! Jo citiem viss sagrauts, izdedzis, sienas izgāztas, cilvēku mantas vienkārši mētājas…"

Natālijas vīra vecāki pamazām atjauno savu privātmāju. Daudzdzīvokļu ēkai citā ciematā, kur mīt viņas pašas vecāki, sienās ir plaisas. Natālija ar vīru izlēma palikt Latvijā galvenokārt Jegora dēļ: Ukrainas skolas, kur zēnam būtu jāmācās, vairs nav. Un nekas viņu ciemā vairs nav tāds kā iepriekš.