“Mums ir bērni, kas desmit gadu vecumā nemāk lasīt un rakstīt. Tā Ukrainā neka“Save Ukraine” vadītājs d nav bijis! “ tā, raksturojot kara sekas, saka nevalstiskās organizācijas “Save Ukraine” vadītājs Mikola Kuleba. Viņš pirms pāris nedēļām saņēmis Krievijas cietumā nobendētā jurista Sergeja Magņicka vārdā nodēvēto balvu par ieguldījumu cilvēktiesību aizsardzībā un aicina pasaules valstis darīt visu iespējamo, lai palīdzētu ukraiņiem izdzīvot.

Nesen jūs saņēmāt Sergeja Magņitska vārdā nodēvēto balvu. Ar kādām sajūtām to saņēmāt?

Mikola Kuleba: Protams, ka šī atzinība, šī balva bija “Save Ukraine”, ne man personīgi. Jo visu, ko paveic “Save Ukraine”, visu, ko es varu paveikt, tas ir liels “Save Ukraine” komandas darbs.

 Šī atzinība ir vairāk tāpēc, lai mēs varētu vēlreiz stāstīt par mūsu bērniem. Kas ar viņiem notiek. Kopā ar mani [balvas saņemšanā] bija divi bērni, kurus mēs atgriezām no Krievijas, no okupētajām teritorijām. Tās ir meitenes, kas cieta no deportācijām, nelikumīgas izvešanas. Viņas bija tur un stāstīja pašu pieredzēto, un mums tā bija iespēja plašākai publikai stāstīt par Krievijas kara noziegumiem. Protams, ka pats Magņickis cieta. Tas ir nozīmīgi. Putins nogalināja Magņicki, un bija nozīmīgi, ka tur bija sapulcējušies cilvēki, kas visā pasaulē cieš no šiem režīmiem. Kuri tiek masveidā nogalināti. Mums tas bija nozīmīgi, jo tas pats Bils Brovders, kurš šo visu organizēja, Magņicka draugs, mans draugs, Karamurza, kurš šobrīd atrodas ieslodzījuma vietā Krievijā un ir Putina vajāts. Tas viss vienkārši rada tādu atbalsta sajūtu. Apvieno tos cilvēkus, kas cieš un turpina ciest un tos, kas cīnās ar šiem režīmiem.

Ir 646 diena kopš vispārējā iebrukuma sākuma. Kā šis karš izmainīja jūsu dzīvi?

Mikola Kuleba: Pilnībā izmainīja. Tā kā šodien viss, ar ko es nodarbojos, ir karā cietušo bērnu un ģimeņu atgriešana. Tā vietā, lai attīstītu valsti, lai veiktu uzlabojumus bērnu labklājības nodrošināšanas sistēmā, veidotu atbilstošus pakalpojumus tam, lai bērni attīstītos. Tā vietā es katru dienu kopā ar savu “Save Ukraine”  komandu nodarbojos ar to, lai atgrieztu atpakaļ vēl vienu bērnu.  Vai nu no okupētajām teritorijām, vai no Krievijas, kur viņi bija piespiedu kārtā deportēti. Vai no karadarbības zonām. Lai rastu patvērumu tām ģimenēm vai bāreņiem, kas kara dēļ pazaudējuši visu.

Jūsu organizācija daudz palīdz bērniem. Kā šis karš ir izmainījis Ukrainas bērnus - kā jūs to redzat?

Mikola Kuleba: Sekas šobrīd nevaram novērtēt .. turpinās karš. Mēs jau redzam pēc tiem bērniem, kas ir mūsu centrā, ka viņiem ir PTSR (red.- Posttraumatiskā stresa sindroms), miega traucējumi. Daudzi bērni ir ļoti noslēgti, viņi negrib komunicēt. Ļoti daudz problēmas ir ģimenēs, jo paši vecāki ir traumēti, viņi turpina traumēt savus bērnus. Ļoti daudziem bērniem ir problēmas ar mācībām, viņi nav mācījušies divus, trīs gadus. Mums ir bērni, kas desmit gadu vecumā nemāk lasīt un rakstīt, jo bija kovids, pēc tam – karš jau divus gadus. Un viņi nemāk lasīt!… Tā Ukrainā nekad nav bijis! Tikai Otrā pasaules kara laikā un pēc tā tāda situācija bija, bet tā, lai mēs varētu teikt, ka desmit gados bērns nemācētu rakstīt. Mūsu izglītības sistēma strādāja normāli.  Bet tagad tas ir fakts. Bērni nemācās skolās, jo īpaši karadarbībai tuvākajos reģionos vai okupētajās teritorijās. Tā ir nopietna problēma, līdz ar to arī sekas šobrīd mēs nevaram applēst visas sekas. Tas, kas šobrīd notiek, - šobrīd aug bērni un mēs sekas redzēsim pēc pieciem, desmit gadiem. Bet tās sekas būs smagas.