"Sēžam uz čemodāniem un nomierinošajiem līdzekļiem," tā Ukrainas otrās lielākās pilsētas Harkivas iedzīvotāji stāsta par nemitīgajiem Krievijas uzbrukumiem pilsētai. Latvijas Radio korespondente Ukrainā Indra Sprance devās uz Harkivu, lai noskaidrotu, kā pilsēta pārdzīvo raķešu un vadāmo aviobumbu uzlidojumus, kā arī uzņem bēgļus no piefrontes ciemiem.

Kad sasniedzu Harkivas nomali, ir sākusies kārtējā gaisa trauksme. Te izvietots bēgļu centrs no Harkivas apgabala ziemeļaustriem evakuētajiem cilvēkiem. Daudzi bēgļi ir zaudējuši gandrīz visu.

Tetjana ir kundze pusmūžā, kuru sastopu aptuveni 50 cilvēku garās rindas tālākajā galā. Pirms nedēļas viņa evakuēta no frontes pilsētas Vovčanskas.

Lai arī sirēnas kauc labu brīdi, neviens no rindā stāvošajiem bēgļiem to nepamet, lai dotos uz patvērumu. Tā var pazaudēt savu vietu rindā, bet jāstāv ir ilgi.

"Nezinu, teica, ka stāvējuši pa četrām, piecām stundām," stāsta Tetjana.

Rindā stāv jauni un veci. Sievietes un vīrieši. Manāmi arī daži bērni.

Kāds rindas beigu galā stāvošais vīrs – tievs kā skaliņš – pēkšni zaudē samaņu un nogāžas zemē.

"Tas ir jau otrais gadījums šodien. Vakar vai aizvakar arī kādam palika slikti, arī saucām ātro palīdzību," saka kāds vīrietis.

Blakus stāvošie palīdz vīram apsēsties un aptur asiņošanu no brūces galvā, kas radusies krītot. Pēc pāris minūtēm ierodas ātrā palīdzība un vīrieti aizved. Pārējie cilvēki turpina gaidīt savu kārtu iekļūšanai bēgļu centrā.

Arī 72 gadus vecais Volodimirs no Vovčanskas.

"Visi, kas te [rindā] stāv, nav iekšēji pārvietotās personas, bet "bomži", paši parastākie bomži. Mēs, kādi atbraucām, tādi esam. Māju nav, automašīnu nav, mantu nav, nekā nav. Par bomžiem esam kļuvuši," nosaka Volodimirs.

"Mēs šeit stāvam un nezinām, cik mums cilvēku pilsētā ir gājuši bojā, cik ir sadeguši zem gruvešiem, cik, kas, kur – neviens neko nezina."