Atmiņu zibšņus par režisoru Viktoru Zvaigzni ieskicē Inese Bērziņa.

Nacionālā teātra aktieris Jānis Skanis sarūpē grābeklīti un ūdeni, radio režisore Irēna Cērmane ravē ieklīdušās nezāles un vāzēs kārto ziedus. Es – tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados – divdesmitgadīga radio režisoru asistente – cīnos ar priežu skujām un čiekuriem. Virs Garkalnes kapu kalniņa staigā mākoņi un ik pa laikam mūs pārsteidz lietus lāses … “Viktors mūs sveicina”, - spriežam.

Ir tāda sajūta, ka Viktors nekur nav aizgājis, viņš tepat kaut kur ir”, bilst Jānis Skanis. “Viktors šad tad atnāk ar savu šķelmīgo smaidu un labu literatūru padusē, teikdams: “Uzmanību studijā! Rakstīsim!”

Radio galvenajam režisoram Viktoram Zvaigznem šogad apritētu 90.

Sirdscilvēks. Godavīrs. Bezgala prasīgs pret sevi un līdz ar to pret saviem aktieriem un kolēģiem. Urdītājs, meklētājs gars. Pateicos Liktenim, ka man bija lemts kļūt par Viktora aktrisi radio, par kolēģi Valsts Jaunatnes teātrī! Paldies Viktoram par uzticēšanos, par sirds siltumu un profesionāli augstajām prasībām! Kā joprojām trūkst viņa tuvuma, sarunu ar viņu! Joprojām manā sirdī un atmiņās dzīvo saruna vecās Dailītes grimētavā, kas ievilkās krietnu laiku pēc Māras Zālītes “Pilna Māras istabiņa”. Tā izrādījās mūsu pēdējā tikšanās, ieklausoties Viktora pārdomās, sirdssāpē par notiekošo, cerībās un ilgās pēc pilnīgi citām savstarpējām attiecībām un vērtībām gan dzīvē, gan teātrī. Esmu saņēmusi visam mūžam neizsakāmi dāsnu un svētīgu mantojumu…, pārdomās dalās tolaik Jaunatnes teātra aktrise Ārija Stūrniece.

Ja man uzticētu veidot Radioteātra režisoru “Slavas aleju”, viens no pirmajiem tiktu ierakstīts Viktora Zvaigznes vārds. Režisora radioiestudējumi joprojām liecina gan par izcilu latviešu aktieru darbu, gan režisora personību. Viņa režijā tapa tādi apjomīgi iestudējumi kā Jāņa Jaunsudrabiņa triloģija “Aija”, Henrika Ibsena “Spoki”, Borisa Vasiļjeva “Nešaujiet baltos gulbjus”, kā arī viens no spilgtākajiem stereo iestudējumiem – Maksima Gorkija luga “Dibenā”. (fragments)

Būdams pēc dabas ļoti emocionāls, režisors no sirds priecājās par kolēģu veiksmēm un pārdzīvoja, kad radioiestudējums nebija izdevies, kā iecerēts. Viņš nemācēja strādāt pa roku galam. Gluži kā jauneklis varēja kaismīgi iedegties par kādu ideju un pat dusmoties, ja kaut kas neizdodas, taču jau pēc brīža pelēkajās acīs atkal bija jaušams sirsnīgums.

Gadu gaitā Viktoram Zvaigznem bija izveidojusies laba, radoša sadarbība ar literāro raidījumu redaktoriem, tostarp Birutu Bungu. Kad “brieda” jauns radiolasījums, režisors gandrīz ik pārdienu devās uz redakciju pie Birutas. Un tad sākās abu sarunas – vai izvēlētās epizodes būs īstās; kā iestudēt, lai klausītājs pie radioaparāta dzīvotu līdzi … Tās bija dedzīgas, stundām ilgas sarunas. Tikpat dedzīgas sarunas par teātri, iestudējumiem, dažādiem procesiem sabiedrībā, par kuriem tolaik nebija pieņemts “runāt skaļi”, notika arī pie apaļā galda režisoru istabā. Sveču gaismā kopīgi svinēti Ziemassvētki; no tējkannas vāciņa malkots stiprāks dzēriens… Kad režisoru apciemoja vecākais brālis Boriss Zvaigzne, “ietinušies tabakas dūmos”, labprāt klausījāmies brāļa atmiņu stāstos par aizvadītajiem gadiem svešumā.

Tie ir tikai skopi atmiņu uzplaiksnījumi…

Režisoram piemita tieksme strādāt un dzīvot, sevi netaupot … netaupot nervus un netaupot sirdi. Oskara Vailda pasakas “Zvaigznes Bērns” radioiestudējums joprojām atgādina, ka vislielākā vērtība ir laba un atsaucīga sirds, kāda bija arī radio režisoram Viktoram Zvaigznem.