„Mēs dzīvojam paviršības laikmetā”, šī brīža sabiedrību raksturo fotogrāfe, sociālantropoloģe Elīna Kursīte. Viņa ir pētījusi pierobežā dzīvojošos. Sastapusies ar cilvēkiem, kas, piemēram, nezina, kas ir Latvijas prezidents. Elīna Kursīte uzskata, ka iedzīvotāji zaudē savu latviešu identitāti.

Linda Spundiņa: Saistībā ar notikumiem Ukrainā, tu tam seko līdzi un droši vien redzi to, kāda ir mūsu sabiedrība. Cik līdzjūtīgi un atbalstoši mēs esam šeit?

Elīna Kursīte: Lasot daudzas atmiņas par Otro pasaules karu, es uzdūros tam, ka vairāki cilvēki nespēja iedomāties, ka sāksies Otrais pasaules karš pēc tam, kad bija piedzīvojuši Pirmo. Visiem likās, ka tik stulbi cilvēki nebūs vairs nekad. Nu bija. Un tas, kāda negausība, necilvēcīgums un ļaunums piemīt Krievijai un tās iedzīvotājiem – ne tikai politiskajiem vadoņiem–, ir šokējoši, neaptverami un ļoti bieži vārdos neaptverami. Es nesaprotu, kā to var darīt, kā to var atbalstīt. Man liekas, ka cilvēkam ir jābūt stulbam, lai atbalstītu karu Ukrainā.

Mūsu sabiedrībā, varbūt ļoti maza daļa, bet ir cilvēki, kas to atbalsta.

Es vairākus gadus braucu apkārt pa Latvijas pierobežu. Braucu arī pa Krievijas pierobežu un arī pa Baltkrievijas pierobežu. Redzēju, ka cilvēki dzīvoja pilnīgi citā informācijas plūsmā, ka viņi nezina, kas ir Latvijas prezidents un vēl lietas, kas mums liktos pašsaprotamas. Man pat negribas viņus vainot, jo, es nezinu, kāda situācija ir tagad, bet ļoti ilgi tur nevarēja vispār uztvert neko.

Tas, ko mēs bieži aizmirstam – valsts robeža nav stabi, bet valsts robeža ir cilvēki. Ir cilvēki, kas dzīvo pilnīgi citā informācijas plūsmā, un ne vienmēr tas ir pierobežā. Arī Rīgas centrā – kā mēs redzam pēc tiem "Z" burtiem – ir tādi cilvēki. Nu tas šausmīgi mani uzkurina. Es zinu, ka ir cilvēki, kas saka: "Nu ko tu tur ņemies?"

Man liekas, ka mēs dzīvojam tādā paviršības laikmetā, arī attiecību paviršības laikmetā. Mēs vairs nezinām, kas ir mūsu kaimiņi. Mēs sākam aizvien vairāk izvairīties no viņiem.

Bet nevajag būt paviršam arī pret sevi. Es to domāju kontekstā ar to, ka mēs pēdējā laikā ļoti maz, vismaz es tā esmu novērojusi, veltām laiku savai izglītībai. Ieslīgstam sociālajos tīklos, filmās un seriālos. Maz lasām un maz interesējamies un daudz ēdam – es to, protams, saku arī par sevi. Es pēdējā laikā esmu saskārusies ar diezgan daudz jauniešiem, kuri nezina, kas ir brāļi Kaudzītes, Akuraters – kaut kādas pamatlietas, uz kā veidota latvieša identitāte. Un, ja tā identitāte pazūd, kur esam mēs paši? Varbūt mēs arī esam pazuduši?