„Ja es būtu pakļauts pašvaldībai un izkārtu karogu, tad mani atbrīvotu no darba,” saka Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks.

Viņš, atbalstot Ukrainu, pie vidusskolas mastā pacēla šīs valsts karogu, kas daļu daugavpiliešu sadusmoja. Broks uzskata, ka arī Daugavpils pilsētas dome ir par Putinu, jo šodien nav pelēkās krāsas. „Vai nu tu esi par vai nu tu esi pret,” tā sarunā saka skolas direktors.

Latvijas Radio: Ko jums nozīmē patriotisms?

Aivars Broks: Tam vārdam ir nedaudz nelaba pieskaņa no padomju laikiem. Es šo vārdu mēģinu pārāk bieži neteikt, jo man bija patriotiskā audzināšana skolā, vidusskolā un armijā. Mūsdienās šim vārdam mēs sākam pievērst uzmanību. Un tagad tam īstā jēga piemīt. Patriotisms ir, kad tu dzīvo savā valstī, kuru tu cieni, mīli, ka tu esi lojāls pret to. Tas nenozīmē, ka tu necīnies pret visādām muļķībām un nesakarībām, kuras valstī notiek, sevišķi tagad, kad ir karš.

Tieši par šo fonu es gribēju jautāt. Kā Daugavpilī ir ar lojalitāti valstij?

Šī lojalitāte izskatās ne visai labi un arī valstī kopumā. Bet, ja runā par Daugavpili, tad izskatās, ka puse ir lojāla un puse ir nelojāla. Tā ļoti vispārināti, protams, jo procentuāli nevar pateikt. Kā tas izpaužas? Ja jūs iebraucat Daugavpilī un paskatāties, cik ir Ukrainas karogu – tie ir četri. Šodien nav pelēkās krāsas, ir vai nu melna vai nu balta. Vai nu tu esi par, vai nu tu esi pret. Tā rādās, ka Daugavpilī diemžēl šajos gados ir izaudzis nelojāls pilsoņu un nepilsoņu daudzums, tagad mēs to redzam. Tas izpaužas ar pasīvo izpausmi, kā es jau teicu, par tie Ukrainas karogiem. Dažiem cilvēkiem ir bail pateikt to, ka viņi būtu Ukrainas pusē vai Latvijas patrioti. Citiem cilvēkiem ir bail pateikt, ka viņi ir par Putinu. Bet trešie ir tie, kuri nosacīti agresīvi vēršas pret Ukrainu un īstenībā automātiski pret Latviju. Bet paldies Dievam viņu ir maz, jo šobrīd agresija var beigties ar kriminālatbildību un administratīvo atbildību.

Visi nogaida. Ļoti daudzi nogaida, ar ko beigsies šis pasākums. Ja Putins uzvarēs, tad tā puse metīs ziedus tankiem, kuri ienāks Daugavpils tautas republikā. Tad tā pārējā puse noslāņosies, varbūt paliks kādi 75%, kas būs tomēr lojāli, bet pārējie nebūs. Ja Ukraina uzvarēs, tad tā puse, kura ir lojāla, nopūtīsies, bet tā puse, kura ir nelojāla, varbūt kādi 10% paliks lojāli, es tā ļoti primitīvi. Tas ir bēdīgākais, ka cilvēki baidās, baidās pateikt savu viedokli, pat tie lojālie cilvēki baidās no reakcijas, baidās no represijām.

Pēdējos desmit divdesmit gados politiķi vienmēr teica, ka viss ir labi. Mums ir labs vārds „integrācija” – viss notiek ļoti labi. Es gribu pateikt, ka, nē, tā nav.