LSM ziņās: Režisors Staņislavs Tokalovs dokumentē savu ģimeni filmā par krievvalodīgo identitātes meklējumiem

Līdz 9.martam Rīgā risināsies kinofestivāls „Artdocfest”, kura tematika šogad galvenokārt veltīta Ukrainas karam. Festivāla prezidents Vitālijs Manskis uzsver: karš rada jaunus nosacījumus arī dokumentālo filmu veidotājiem, kuriem jāpalīdz skatītājiem izprast notiekošā būtību, šīs milzīgās traģēdijas ietekmi sabiedrībā. Viena no filmām, kas kalpo šai misijai, ir Latvijas režisora Staņislava Tokalova „Viss būs labi”, tā veidota studijā „Ego Media”. Šovakar - filmas pirmizrāde.

Cik vien ilgi Staņislavs Tokalovs sevi atceras, viņa ģimenē divi galvenie svētki bija Jaunais gads, kad vispirms translācijā no Maskavas skanēja Krievijas prezidenta uzruna, bet pēc tam – tepat no Rīgas – Latvijas prezidenta teiktais. Un 9.maijs. Tad notikumu epicentrā bija vecmāmiņa Ņina, kara medmāsa. Pienāca viņai adresēts ikgadējs apsveikums ar paša prezidenta Vladimira Putina parakstu, ko no pastkastītes atnesa un nolasīja mamma Irina.

Staņislava Tokalova mamma Irina, Transporta un sakaru institūta mācībspēks, ir dzimusi Latvijā, bet viņas mamma Ņina Maškovskaja - Krievijā, Kurskā. Uz Rīgu 1955.gadā ieradās labākas dzīves meklējumos, neslēpj režisors. Viņš pats, astoņdesmitajos gados uzaugot Purvciemā, krievvalodīgo kopienā, tikai sešu vai septiņu gadu vecumā pirmoreiz saklausīja latviešu valodu. Filma, kurā dokumentētas ģimenes trīs dažādu paaudžu sievietes, arī Staņislava jaunākā māsa Patrīsija, Mākslas akadēmijas studente, uzdod jautājumu, vai Latvijas krievvalodīgo kopienai spēj atrast savu vietu Latvijas sabiedrībā. Kas režisoram pirms četriem gadiem lika sākt filmēt savu ģimeni?

Pirmais impulss bijusi paša asā reakcija uz stereotipisko veidu, kādā pat Latvijā uzņemtajās filmās parādīti tādi kā viņš - kā Tokolovs saka, „krievu latvieši” jeb „latvijci”. Režisors izdomājis šo tēmu izvērst, dokumentējot starptautiski godalgoto pludmales volejbola pāri –Aleksandru Samoilovu un Jāni Šmēdiņu. Taču stāsts neveidojies kā cerēts. Tad ar operatoru Valdi Celmiņu, kurš ir arī filmas „Viss būs labi” scenārija līdzautors, lēmuši nedaudz pafilmēt Staņislava ģimeni, kurā kaislības groteski viļņojas vēl aizraujošāk nekā sportā.

Četros filmēšanas gados nomira ekrānā redzamais suns, apprecējās režisora māsa, bet babuška Ņina saslima un 97 gadu vecumā vairs skaidri netver realitāti demences dēļ. Taču kurš būtu domājis, ka nojauks arī pieminekli, pie kura katru gadu godināja vecmāmiņu? Un, pats galvenais, ka sāksies Ukrainas karš. Kaujas pozīcijās nostājās arī Staņislavs ar mammu Irinu.

Mūsu sarunas brīdī Staņislava Tokalova ģimene, tāpat kā visa sabiedrība, ir nogājusi vēl garāku ceļu situācijas izpratnē. Viņi filmu vēl nebija redzējuši, un režisors bažījās, kā attiecības ar tuviniekiem ietekmēs šī publicitāte. Producents Guntis Trekteris uzver, ka šo iemeslu dēļ radinieku dokumentēšana arī Latvijā nav bieži izplatīts kino paņēmiens.

Krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāmeklē sev jauna identitāte, jāpārstāj gaidīt, ka Krievija vai Latvijas valsts to izdarīs viņu vietā, saka režisors. Viss jau ir labi. Viņa māsa Patrīsija pieder jaunajai eiropiešu paaudzei, viņš pats ir godalgotu spēlfilmu autors, saņēmis atzinību arī no Latvijas Republikas prezidenta. Bet vecmāmiņa Ņina šo filmu vairs neredzēs, jo jau dzīvo savā pasaulē.